Tā kā makā nebija dokumentu, es izlasīju vēstuli, cerot atrast vismaz kaut ko uzzināt par īpašnieku. Izrādījās, ka ziņa tika rakstīta tālajā 1944. gadā, tas ir vairāk kā pirms 60 gadiem!

Ziņojuma saturs mani aizkustināja līdz asarām. Tur bija sekojošais: "Mīļais Maikl! Mana māte aizliedza tikties ar tevi.
Piedod man, un zini, ka es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu. Tava Anna."

Es nolēmu, ka nav jēgas meklēt adresātu. Tā kā man nebija nekas, izņemot adresāta atpakaļadresi uz aploksnes, es nolēmu piezvanīt uz telefona centrāli un uzzināt mājas īpašnieka telefona numuru.

Telefona centrālē atteicās man dod šo numuru, bet uzzinot manu stāstu, piekrita savienot ar vajadzīgo abonentu. Klausuli pacēla sieviete un uz manu jautājumu, vai viņa ir pazīstama ar Annu, atbildēja, ka pirms pāris gadiem nopirka māju no viņas mammas.

Sieviete teica, ka tagad Annas māte dzīvo pansionātā un iedeva adresi un tālruņa numuru kur atrodas iestāde. Es uzreiz piezvanīju, bet tur atbildēja, ka Annas māte diemžēl nomira...Bet pati Anna ir dzīva un atrodas citā pansionāta!

Turklāt izrādījās, ka sieviete dzīvo pavisam netālu no manas mājas. Es uzreiz piezvanīju uz turieni un izstāstīju par radušos situāciju.

Man teica, ka darba laiks ir beidzies, un maz ticams, ka Anna mani pieņems. Bet es jutu, ka stāsta atrisinājums ir jau tuvu, tāpēc turpināju. Drīz es biju tur, un mani pavadīja uz apmeklētāju telpu trešajā stāvā.

Tur es beidzot satiku Annu. Viņa bija ļoti jauka veca dāma ar siltu smaidu un laipnām acīm. Es pastāstīju viņai par savu atradumu un parādīju vēstuli.

Ieraudzījusi aploksni, sieviete novērsa skatienu, dziļi ievilka elpu un teica: "Es ļoti viņu mīlēju. Viņa vārds bija Maikls Goldšteins. Man bija tad tikai sešpadsmit, un mana māte domāja, es biju pārāk jauna. Turklāt, Maikls bija ļoti jauks puisis, viņam nebija miera no meitenēm. Mamma domāja, ka mūsu attiecības ne pie kā laba nenovedīs..."

Tad Anna dziļi ievilka elpu un tikko dzirdami caur asarām teica: "Ja tu viņu atradīsi, nodod, ka es joprojām mīlu viņu un nekad tā arī neapprecējos. Neviens man nespēja kļūt tāds kā viņš..."

Es teicu ardievas vecajai dāmai un devos lejā uz pirmo stāvu. Dežūrējošais sargs jautāja vai man palīdzēja vizīte pie Annas. "Vismaz tagad es zinu, ka īpašnieka vārdu. Šodien jau ir par vēlu, bet rīt es turpināšu meklēšanu" - es atbildēju.

To sakot, es instinktīvi izvilku maku un parādīju apsargam. Jāsaka, ka maks bija ļoti oriģināls. Tas bija no brūnas ādas un pāri tam bija sarkana šņorīte.

Kad viņš ieraudzīja maku, sargs iesaucās: "Es zinu, kas ir tā īpašnieks! Tas ir Goldšteina kungs! Viņš vienmēr zaudē šo maku, kad iet ārā pastaigāties. Es jau trīs reizes viņam atdevu pazudušo. Viņš dzīvo blakus ēkā, es tūlīt pavadīšu jūs tur!"

Kopā mēs devāmies uz blakus ēku un jautāju māsiņai kur pašlaik atrodas Maikls Goldšteins. Viņa pavadīja mūs uz istabu, kur, sēžot lielā, ērtā krēslā, lasīja vecs džentlmenis.

Kad māsiņa pajautāja viņam, vai viņš gadījumā šodien nepazaudēja savu maku, vecāka gadagājuma kungs paskatījās kabatās un noplātot rokas teica: "Jums ir pilnīga taisnība. Tā nav."

Māsa svinīgi atbildēja: "Neuztraucieties! Šis labais cilvēks atrada viņu, un atdod to jums. " Vecais vīrs nopūtās un jautāja kā var atlīdzināt.

"Man neko nevajag, bet man Jums ir jāatzīstas. Man žēl, bet man nācās izlasīt vēstuli "- es atzinos vecajam vīram."Kā?! Jūs izlasījāt ŠO vēstuli?- neticēja savām ausīm. "Jā. Bet es zinu, kur pašlaik ir Jūsu Anna. "- es atbildēju.

Vīrietis nodrebēja un nobālēja:" Jūs tiešām zināt, kur viņa ir? Kā viņai ir? Viņai viss kārtībā? Lūdzu, pasakiet man, es tiešām gribu viņu redzēt! Kad es saņēmu šo vēstuli, mana dzīve beidzās. Es tā arī neapprecējos. Es vienmēr esmu mīlējis tikai manu Annu. Lūdzu aizvediet mani pie viņas!"- viņš lūdza. Un mēs gājām.

Anna joprojām sēdēja atpūtas telpā. Es apstājos pie durvīm, bet medmāsa jautāja Annai, vai viņa zin vecā gada gājuma cilvēku, kas stāv man blakus. Viņa uzmanīgi skatījās, bet neteica ne vārda. "Anna, tas ir Maikls. Maikls Goldšteins. Jūs atceraties viņu?"

"Maikl? Maikl? Tas esi tu?" - nespēja noticēt Anna. Bet viņas mīļotais, nespējot noslēpt asaras, lēnām gāja uz viņas pusi, paverot rokas apskāvienam. Sieviete skrēja viņam pretī, un viņi apskāvās.

Mēs atstājām viņus divatā un paši izgājām koridorā. "Jā, neizprotami Tā Kunga ceļi!" - es filozofiski teicu. Sargs atbildēja: "Ja kaut kam ir jānotiek, tas noteikti notiks!"

Trīs nedēļas vēlāk, es saņēmu ielūgumu uz kāzām. Uz ceremoniju tika uzaicināti visi pansionāti iedzīvotāji un darbinieki. Maikls tumši zilajā uzvalkā izskatījās ļoti iespaidīgi, bet Anna bēšajā kleitā bija vienkārši skaistule.

Pēc kāzām, Anna un Maikls apmetās savā istabā un, ja jūs vēlaties redzēt 77 gadus vecu sievieti un 79 gadus vecu vīrieti, kuri uzvedas kā divi pusaudži, jums noteikti vajadzētu redzēt šo pāri."

Es nespēju noticēt, ka šis stāsts patiešām ir noticis. Un ja jūsu sirds drebēja lasot šīs rindas, dalieties tajās ar draugiem.