Mēs uzdūrāmies daudzbērnu mātes Jeļenas atklātam ierakstam par to, kāpēc ir tik bīstami pieprasīt no bērna teicamas atzīmes. “Kad mūsu vecākā meita sāka iet skolā, es izdarīju drausmīgu kļūdu, kuru laboju līdz šim laikam. Es viņai paziņoju, ka es biju teicamniece un to pašu gaidu no viņas.” Iesakām katram par to aizdomāties!

Bērna atzīmes skolā

“Meita lieliski mācījās, atskaitījās par saviem panākumiem, mēs visi priecājāmies par viņas pieciniekiem, lepojāmies… Es pat nepārbaudīju viņas burtnīcas, nemaz nerunājot par to, lai ielūkotos elektroniskajā dienasgrāmatā. Bet reiz es paņēmu vienu viņas burtnīcu, pārlapoju un ieraudzīju ar zīmuli aizkrāsotu trijnieku.

“Meti, kas tas ir?” – stingri es noprasīju. Meita sāka raudāt un atzinās, ka baidījās, ka es uzzināšu un viņu lamāšu. Lai nu būtu četrinieks, bet trijnieks! “Tu taču teici, ka man jābūt teicamniecei!”

Mana meita baidījās man pateikt, ka viņai kaut kas skolā nav izdevies, saprotiet? Es pati ar savām rokām starp mums uzbūvēju šo baiļu un neuzticēšanās sienu. Un pie kā tas galu galā novestu, neriskēšu pat iedomāties, ja nebūtu pašķirstījusi to nelaimīgo burtnīcu. Godīgi sakot, tajā momentā es pat apjuku un nezināju, ko darīt. Es vienkārši viņu apskāvu, pateicu, ka mīlu viņu un palūdzu man vairs nekad nemelot. Un nebaidīties. Un aizgāju uz otru istabu – domāt. Un raudāt.”

Lūk, tā šī sieviete gandrīz izveidoja barjeru starp sevi un meitu, bet laikus to apzinājās. Kad mēs kaut ko prasām no bērna, ir jāsaprot: tas ir vajadzīgs viņam vai vecākiem? Jā un katrs no mums saprot, ka ne jau atzīmes dienasgrāmatā svarīgas, bet zināšanas. Bet nezin kāpēc sākam prasīt, rāt, aizliegt. Bet tas savukārt, grauj bērna psihi un nobeidz uzticēšanos starp jums.

Slavenais ģimenes psihologs Mihails Labkovskis savos semināros ļoti iesaka vecākiem pat neskart skolas tēmu. Tas, kā bērns mācās – tā ir viņa personīgā darīšana. Labāk sazināties ar viņu par dzīvi rāšanas vietā par trijnieku matemātikā vai literatūrā. Svarīgi, lai bērns pats apzinātos, kas viņu interesē un virzītos tajā virzienā. Nevis kārtējo reizi pārlasītu “Karu un mieru” tā vietā, lai veiktu eksperimentus iemīļotajā fizikā.

Pats briesmīgākais, kad vecāki paši bija teicamnieki, bet neizdevušies dzīvē. Nespēja atrast savu vietu un strādā nemīlamā darbā, neapmeklē vietas, kuras vēlētos, veic pirkumus pēc iespējām nevis pēc vēlmēm. Bet bērniem liek mācīties teicami, lai tie kaut ko sasniegtu. Viņi ir pretrunā paši sev, jo bērniem ir svarīgs vecāku piemērs nevis tikai stāsti un prasības.

Paskaties pats uz savu dzīvi. Vai tiešām tikai tie, kuri bija skolā teicamnieki, ieņēma labu stāvokli dzīvē? Esam pārliecināti, ka viņu vidū ir tie, kuri nodzērušies vai strādā no rīta līdz naktij, lai pietiktu vienkāršām vajadzībām.

Bet divnieku karaļu vidū droši vien ir izcili sportisti, biznesmeņi, politiķi, modeļi, mākslas darbinieki. Nav reti gadījumi, kad bērni, nobīstoties, ka despotisks vecāks uzzinās par trijnieku vai par to, ka viņi neiestājās institūtā, beidza savu dzīvi pašnāvībā.

Ja tavs bērns pārdzīvos pirms katra kontroldarba, bet pirms rezultātu paziņošanas trīcēs, tad līdz izlaidumam viņam jau būs traumēta psihe. Bet, sastopoties ar turpmākām dzīves grūtībām, viņš kļūs par neirotiķi. Viena lieta, kad bērnam viegli padodas katra zinātne un viņš mācās ar gandarījumu, bet cita, kad no viņa to vienkārši pieprasa un vēl rāj par katru neveiksmi.

Nenobendē savā bērnā personību un nesēj viņā bailes no pašas bērnības. Esi viņam tuvs draugs ne tikai vienkārši vecāks, kurš baro, ģērbj un mūžīgi zāģē. Ja tu pilnveidosi viņa talantus, viņš noteikti kļūs par veiksmīgu cilvēku nākotnē, nenobīsies saņemt trijnieku no dzīves, bet pārliecināti sekos savam sapnim.

“Bet galvenais – es sapratu, ka rāt par atzīmēm nedrīkst. Vajag mīlēt, palīdzēt, atbalstīt, bērnam ticēt, katram. Un darīt tā, lai viņš ticētu jums – mammai un tētim. Nevis baidītos.”

Pastāsti mums komentāros, vai tu piekrīti tam, ka no bērna nevar prasīt, lai viņš būtu skolā teicamnieks. Kā arī padalies ar noderīgo rakstu ar saviem draugiem soctīklos!