-
- 16999 x
-
https://torno.lv/RE7Tq51
Pirmo reizi Kristija Erliha pamēģināja narkotikas vēl pusaudžu vecumā. Viss sākās, kā bieži vien sākas līdzīgās situācijās – nepareiza kompānija noveda bērnu pie problēmām. Paziņa pierunāja 14 gadus veco meiteni uzsākt pīpēt metamfetamīnu. Kopš tā laika, meitenes tikko iesākusies dzīve sāka šķobīties.
Meli tuviniekiem, zagšana, vārtrūmes. Meitene pameta skolu, radi aizgriezās no viņas. Par laimi, pēc 7 gadu ilgas narkotiku lietošanas, Kristijas dzīvē notika notikums, kas palīdzēja meitenei saņemties un uz visiem laikiem atvadīties no šīs šausmīgās atkarības. Citādā gadījumā, baidos šī pazudusī dvēsele jau sen gulētu zem zemes.
Raksta turpinājums
Fotogrāfijā meitenei ir 19 gadi. Tajā laikā viņa smēķēja metu ( tā uz ielas sauc metamfetamīnu). Visas viņas dzīve tad sastāvēja no pasākumiem, izklaidēm, narkotiskā kaifa un nebeidzamas naudas meklēšanas jaunai devai. Reiz, meitene pavadīja 9 dienas drudzī, ko izsauca mets. Tagad viņa stāsta, ka tas ir bijis pats briesmīgākais laiks viņas dzīvē.
Tagad Kristijai ir 31 gads, un bez narkotikām viņa dzīvo jau 10 gadus. Tagad viņai atkal ir ģimene, mīļotais cilvēks un meita. Turklāt pavisam drīz jaunā sieviete nodos diplomdarbu bakalauram, grāmatvedības uzskaites specializācijai. Visam šim viņai ir jāpateicas vienai liktenīgai tikšanas reizei ar policiju.
Kad pirms daudziem gadiem, policija apstādināja meiteni uz ielas, viņa krita panikā. Tajā laikā saprast, ka meitene smēķē metu varēja pat aklais. Tomēr tā vietā, lai vienkārši savāktu meiteni, viena no policistēm parunāja ar viņu, nolasīja veselu lekciju 15 minūšu garumā par narkomāniju un tās sekām, pēc tam vienkārši aizbrauca, atstājot meiteni raudošu uz ielas. Tā bija bez maz vai pirmā atklātā saruna meitenes dzīvē jau vairāku gadu garumā.
Pēc pieciem mēnešiem, kopš šīs liktenīgās tikšanās reizes, meitene pilnībā atmeta narkotikas. Protams, tas nebija viegls ceļš, graujošais ieradums negribēja tik viegli atkāpties, bet meitene galu galā to pieveica. Lai uzsāktu dzīvi no sākuma, meitene paņēma savu suni, kuru sauca Rokogs un gadu pavadīja, ceļojot ar autostopu pa Ameriku.
Radi vēl ilgi neticēja meitenes pārvērtībām un katrai jaunai pinne uz sejas, sekoja pārrunas ar aizdomu pilno ģimeni. tomēr beigu beigās meitenei izdevās atgriezties pie radiem. Viņai pat izdevās atgūt labāko draudzeni, ar kuru viņa iepriekš ļoti stipri sastrīdējās.
2006. gada 8. augusts - liktenīgs datums šī raksta varonei. Tā bija diena, ka viņa uz visiem laikiem atvadījās no narkotikām. Nākamos četrus gadus viņa sakārtoja savu veselību un attiecības ar radiniekiem. Tad viņa sāka atgūt to, ko bija iekavējusi, skrienot pakaļ jaunām devām. Mācības, haltūras, attiecības, ģimene – jau desmit gadus cilvēks, kuru kādreiz norakstīja, dzīvo pilnvērtīgu dzīvi bez narkotikām!
Kristija bieži atceras policisti, ar kuru viņa tajā liktenīgā dienā satikās un kura bija pirmais solis pretī glābiņam. Viņa ir bezgalīgi pateicīga par visu. Koledža, kur viņa iepazinās ar nākamo vīru, mīļā meitiņa, ģimene, draugi – bez šīs liktenīgās sarunas, nekā tā visa nebūtu. Suns Rokdogs arī nospēlēja lielu lomu meitenes atveseļošanās periodā. Kas zina, vai viņa spētu noturēties tos pirmos, ellīgi grūtos mēnešus bez sava četrkājainā drauga?
Ar savu dzīvesstāstu meitene izlēma dalīties ar visu pasauli, dēļ tiem narkotiku upuriem, kuri vairs nekam netic un uzskata, ka dzīve ir beigusies. Kristija ar personīgo piemēru pierāda, ka pat narkomānam ir iespēja izveseļoties un atgriezties sabiedrībā.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
