”Meitiņa... Jau ir pagājuši veseli divi gadi, bet mājās vēljoprojām viss atgādina par tevi. Rakstot šos vārdus man ir asaras acīs. Tagad skatos uz tavu mīļāko krūzīti, tā stāv uz plaukta virtuves skapītī. Ļoti augsta, brūnā krāsā ar uzrakstu latviešu valodā un kaut kādas ēkas zīmējumu. Tev to četrdesmitajā dzimšanas dienā uzdāvināja Nataša, Platošina auklīte. Atceries? Jaukā sieviete, viņa rūpējās par mūsu puiku, kamēr mēs dzīvojām Latvijā.

Lietas, kuras tu mums atvedi piecus gadus atpakaļ, pirms aizbrauci uz Maiami dzemdēt dēlu, ir savās vietās. Mēs neko neaiztikām. Lai gan varbūt kaut ko jau vajadzētu ar tām darīt. Tavā istabā viss ir tāpat kā iepriekš. Šķiet, ka tūlīt tūlīt ienāks mana meitene. Uz naktsgaldiņa blakus fotogrāfijai stāv svece, aizdedzinu to katru dienu un lūdzos. Bet agrāk mēs lūdzāmies visi kopā...

Visu laiku es jūtu tavu klātbūtni, kā tu mūs vēro... Mēs ar Natašu ļoti pārdzīvojam par tēti. Viņš īpaši smagi pārcieš notikušo. Bet tu zini, ka viņam ir emocionāls raksturs... Veselība pieviļ, bet vienalga cenšas ”cīnīties”. Nesen atrada jaunus juristus. Es tajās lietās nejaucos, un godīgi sakot, īsti detaļas nezinu...

Nataša ļoti skumst un staigā tavās drēbēs. Bet arī turas, malacis. Sergejs ir ar viņu, palīdz, viss ir kārtībā. Es lūdzos, lai tu man parādītos sapņos, bet tu nenāc. Bet tā gribās kaut vai sapnī paskatīties tev acīs, vēl reizi redzēt tavu smaidu.

Datoru ar tavām fotogrāfijām neaiztieku. Grūti, nevēlos mocīt dvēseli. Kaut arī tik daudz retu kadru saglabājas, jo tev patika fotografēties... Vēl līdz šim, kad redzu tevi pa televizoru vai dzirdu tavas dziesmas, gaidu, kad tagad viss beigsies, tu pazvanīsi un teiksi ar patīkamu, mierīgu balsi: ”Mammu...” Bet tu esi tālu... Ļoti ceru, ka tur ir mierīgi.

Redzēji cik daudz eņģelīšu tev uz kapiņa atnesa fani? Un ziedi vienmēr stāv svaigi, svaigi. Mēs centāmies visu organizēt tā, lai faniem būtu ērti. Uzlikām soliņu. Pati es neesmu bieži kapos. Atceros, ka tev tas nepatīk, jo ne vienu reizi vien atkārtoji: ”Mammu, apciemot vajag dzīvos cilvēkus, nevis mirušos”. Jā, un es nemaz tevi tur nejūtu. Nezinu kāpēc... Man tu esi dzīva, mana skaistā, smaidīgā meitene.

Man gribētos tevi iepriecināt ar labiem jaunumiem. Bet ar ko? Es redzēju Platošku maijā - pirmo reizi gadā. Dima viņu atveda uz cirku, un mūs pasauca. Platons mani neatpazina. Viņš kļuvis garāks un notievējis. Pārvērties mazā vīrietī. Bet matu griezums - kā tev bērnībā.

Aug gudrs un skaists. Jūs ar viņu esat ļoti līdzīgi, kā divas ūdens lāses, dažreiz pat balss tonis, galvas pagriešana. Platoša atkārto tavu žestu sarunas laikā - izgriež labo roku. Un kāds viņš ir gudrinieks. Vectēvs jautāja: ”Platon, kādu dāvanu tev uzdāvināt?”. Un izdzirdēja: ”Pēc Jūsu ieskatiem”. Iedomājies? Atbild kā pieaugušais”.

Žannas Friskes māte atvainojās savai meitai: ”Kā man tagad noderētu tavs padoms, mūsu gudrā un labā meita. Lai zinātu kā rīkoties, jo biežāk gribās redzēt Platonu. Mēs esam sajukuši un noguruši no sāpēm, vientulības, ciešanām un nebeidzamas cīņas. Palīdzi tik galā ar šo putru. Bet problēmas aug kā sniega bumbas. Šausmām nav beigas un malas. Piedod mums. Mēs negribējām lai tā notiek. Mīļā, man ir kauns un skumji, ka tavu vārdu apmētā ar dubļiem. Zinu, ka tu to visu redzi un pārdzīvo kopā ar mums. Mīlu. Mamma..”

Visi,kas reiz ir zaudējuši tuviniekus zina, ka brūces no zaudējumiem nedzīst un atmiņas par tuviniekiem dzīvo sirdīs uz ilgu laiku. Mākslinieces piemiņai, dalies ar šo aizkustinošo vēstuli.