Lūk, pieci muļķības likumi:

Pirmais muļķības likums

Cilvēks vienmēr nenovērtē idiotu daudzumu, kas ir viņam apkārt

Izklausās pēc banalitātes un snobisma, bet dzīve pierāda likuma patiesumu. Lai kā jūs novērtētu cilvēkus, jūs pastāvīgi saskaraties ar šādām situācijām:

• cilvēks, kurš vienmēr bijis gudrs un racionāls, izrādās neticams idiots;
• muļķi visu laiku rodas visneparastākajās vietās visnepiemērotākajā laikā, lai sagrautu jūsu plānus.

Otrais muļķības likums

Varbūtība, ka cilvēks ir dumjš, nav atkarīga no citām viņa īpašībām.

Novērojumu un eksperimentu gadi mani pārliecināja, ka cilvēki nav vienādi, daži ir dumji, citi nav, un šo kvalitāti ieliek daba, nevis kultūras faktori. Cilvēks ir muļķis tāpat, kā viņš ir rudmatis vai viņam ir pirmā asins grupa. Viņu ir tādu radījusi Daba, ja vēlies..

Izglītībai nav nekāda sakara ar varbūtību, ka sabiedrībā ir noteikts muļķu skaits. To apstiprināja daudzi eksperimenti universitātēs ar piecām grupām: studenti, biroja darbinieki, apkalpojošais personāls, administrācijas darbinieki un pasniedzēji. Kad es analizēju mazkvalificētu darbinieku grupu, muļķu skaits izrādījās lielāks, nekā biju gaidījis (pirmais likums), un es to norakstīju uz sociālajiem apstākļiem: nabadzība, segregācija, izglītības trūkums. Bet, kāpdams augšā pa sociālajām kāpnēm, es ieraudzīju tādas pašas proporcijas starp baltajām apkaklītēm un studentiem. Vēl iespaidīgāk bija redzēt to pašu skaitli starp profesoriem - vai tā būtu maza provinciāla koledža vai liela universitāte, tā pati pasniedzēju daļa bija dumja. Es biju tik pārsteigts par rezultātiem, ka nolēmu veikt eksperimentu ar intelektuālo eliti - Nobela laureātiem. Rezultāts apliecināja dabas spēku: tas pats laureātu skaits bija dumjš.

Ideju, ko izsaka Otrais likums, ir grūti pieņemt, bet neskaitāmi eksperimenti apliecina tā dzelzsbetona taisnību. Feministes atbalstīs Otro likumu, jo tas apgalvo, ka muļķu starp sievietēm nav vairāk kā muļķu vīriešu vidū. Trešās pasaules valstu iedzīvotāji mierinās tas, ka attīstītās valstis nav tik attīstītas. Secinājumi no Otrā likuma ir biedējoši: vai jūs atradīsieties britu augstākajā sabiedrībā vai pārcelsieties uz Polinēziju, sadraudzēties ar vietējiem galvu medniekiem, vai jūs mūks klosterī vai pavadīsiet mūža atlikušo dzīvi kazino sieviešu ielenkumā, jums visur būs jāsaskaras ar tādu pašu idiotu skaitu, kas (Pirmais likums) vienmēr būs lielāks par jūsu cerībām.

Trešais muļķības likums

Muļķis ir cilvēks, kura rīcība noved pie zaudējuma citam cilvēkam vai cilvēku grupai, un nedod labumu pašam subjektam vai pat nodara pašam zaudējumu.

Trešais likums paredz, ka visi cilvēki dalās 4 grupās: naivie (P), gudrinieki (U), bandīti (B) un muļķi (G).

Ja Petja veic darbību, no kuras cieš zaudējumus un turklāt dod labumu Vasjam, tad viņu var pieskaitīt naivajiem (zona P). Ja Pēteris dara kaut ko tādu, kas dod labumu gan viņam, gan Vasjam, viņš ir gudrs, jo ir rīkojies gudri (zona U). Ja Petjas rīcība viņam dod labumu, bet Vasilijs no tā cieš, tad Petja ir bandīts (B). Visbeidzot, Petja – muļķis, kas atrodas zonā G, mīnusa zonā abās asīs.

Nav grūti iztēloties, ko var nodarīt muļķi, nokļūstot pārvaldes institūcijās un ar politiskām un sociālām pilnvarām. Bet atsevišķi jāprecizē, kas tieši padara muļķi par bīstamu.

Dumjie cilvēki ir bīstami tāpēc, ka racionālie cilvēki ar pūlēm spēj iztēloties nesaprātīgas uzvedības loģiku. Gudrs cilvēks spēj izprast bandīta loģiku, jo bandīts ir racionāls - viņš tikai grib iegūt vairāk labumu un nav pietiekami gudrs, lai tos nopelnītu. Bandīts prognozē, ka pret to var izbūvēt aizsardzību. Neprognozēt muļķa darbības nav iespējams, tas kaitē bez iemesla, bez mērķa, bez plāna, pašā negaidītā vietā, visnepiemērotākajā laikā. Jums nav iespēju paredzēt, kad idiots uzbruks. Konfrontācijā ar muļķi gudrs cilvēks pilnībā atdod sevi muļķa žēlastībai, bez saprotamiem noteikumiem gudriniekam.

Muļķa uzbrukums parasti pārsteidz nesagatavotu.

Pat tad, kad uzbrukums ir acīmredzams, no tā ir grūti aizsargāties, jo tam nav racionālas struktūras.
Tas ir tas, par ko Šillers rakstīja: “Pret muļķībām ir bezspēcīgi pat dievi.”

Ceturtais muļķības likums

Nemuļķi vienmēr nenovērtē graujošo muļķu potenciālu

Jo īpaši nemuļķi pastāvīgi aizmirst par to, ka ar muļķi jebkurā brīdī, jebkurā vietā un jebkādos apstākļos, nozīmē pieļaut kļūdu, kas dārgi izmaksās nākotnē.

Tas nav nekāds brīnums, ka cilvēki no citām zonām nav spējīgi atpazīt muļķu bīstamību un tas nav pārsteidzoši. Pārsteidzoši tieši tas, ka muļķi arī nenovērtē gan gudriniekus, gan bandītus. Muļķa klātbūtnē viņi atslābst un izpriecājas ar savu intelektuālo pārākumu, nevis steidzami mobilizējas un mazina zaudējumus, kad muļķis kaut ko īpašu izdarīs.

Izplatītais stereotips ir tas, ka muļķis kaitē tikai pats sev. Nē. Nejaukt muļķus ar bezpalīdzīgiem cilvēkiem. Nekad neatrodieties aliansē ar muļķiem, iedomājoties, ka varat tos izmantot sava labuma dēļ - ja jūs tā rīkojaties, tad skaidrs, ka jūs nesaprotat muļķības dabu. Jūs pats esat muļķis, uz kura rēķina viņš var izpausties un nodarīt lielāku kaitējumu.

Piektais muļķības likums

Muļķis ir visbīstamākais personības tips.

Sekas ir tādas, ka muļķis ir bīstamāks nekā bandīts.

Ideālā bandīta rīcības rezultāts ir vienkārša pāreja no viena cilvēka uz citu. Sabiedrībai kopumā tas ir vienaldzīgi. Ja visi šī sociuma locekļi būtu ideāli bandīti, tas būtu kluss, bet katastrofas nebūtu notikušas. Visa sistēma novestu pie bagātību transfēra tiem, kuri rīkojas šīs darbības dēļ, un, tā kā ideāli bandīti būtu visi, sistēma būtu izbaudījusi stabilitāti. To var viegli redzēt jebkurā valstī, kurā varas iestādes ir korumpētas, bet pilsoņi pastāvīgi apiet likumus.

Kad uz skatuves iznāk muļķi, aina pilnībā mainās. Viņi rada kaitējumu, neņemot vērā ieguvumus. Labumi tiek iznīcināti, sabiedrība ir nabadzīga.

Vēsture apliecina, ka jebkurā laikā valsts progresē tad, kad pie varas ir pietiekami gudri cilvēki, lai atturētu aktīvus muļķus un neļautu viņiem sagraut to, ko gudrinieki ir izdarījuši. Regresīvajā valstī muļķu ir tikpat daudz, bet augšgalā vērojama dumju bandītu izaugsme, bet pārējo iedzīvotāju vidū - naivuļi. Šāda nomaiņa nemainīgi pastiprina muļķu rīcības destruktīvās sekas, un visa valsts aiziet nebūtībā.