1988.gadā Hepberna nolēma dot labumu pasaulei ne tikai kā aktrise, bet arī kā diplomāte. Slavenība kļuva par UNICEF labas gribas vēstnesi, iestājās par trūcīgajiem bērniem Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā.

Zvaigzne nepaspēja realizēt visus savus aizsardzības plānus, kas paredzēti cietušajiem, jo viņai atklāja ļaundabīgu audzēju.

Viņa bija prātīga sieviete, tāpēc nolēma kaut ko pēc sevis atstāt. Tāpēc Odrija uzrakstīja savu memuāru grāmatu "Odrija Hepberna. Dzīve, kuru izstāsta viņa pati. Atzīšanās mīlestībā".

Es biju laimīga šajā dzīvē. Varbūt tieši tāpēc Spīlbergs man piedāvāja Odrijas Hepbernas eņģeļa lomu filmā "Satikšanās". Manā atmiņā nevienam tas vēl nav izdevies.

Es ticu, ka cilvēks nepazūd pēc nāves. Ja nu es pēkšņi kļūstu par enģeli vārdā Odrija? Bet tie ir tikai sapņi.

Drīz pienāks mani pēdējie Ziemassvētki. Gribu redzēt visus savus tuviniekus un draugus. Lūdzu piedošanu tiem, kurus aizvainoju, parunāsim par visiem maksimāli atvērti.

Mani sauca par ideālisti un romantiķi. Lai tā būtu, bet es vienmēr dāvāju mīlestību. Runā, ka jo vairāk mīlestības dosi, jo vairāk dabūsi atpakaļ. Man tas bija nedaudz savādāk. Jo vairāk mīlestības es dāvināju, jo vairāk mīlestības manī dzima.

Mīlestībai ir priekšrocība. Pat ja tevi nemīl atbildot, tas nav nekas slikts, kā naida gadījumā. Jo vairāk nu ienīsti cilvēku, jo vairāk viņš ienīst tevi.

Es pati arī esmu grēciniece, tāpēc nesteidzos nosodīt cilvēkus. Bet, diemžēl, tikai tad, kad ar vienu kāju jau esi mūžībā, saproti kā agrāk vajadzēja uzvesties. Tā ir dzīves pieredze, kuru ir jānopelna. Dieva ceļi ir neizdibināmi, bet vienmēr taisnīgi!

Iespējams, vissarežģītākā lieta - būt pateicīgai par visu, kas ir noticis ar mani manā dzīvē. Ja man nebūtu pieci spontānie aborti, varbūt es vairāk novērtētu cilvēka dzīvi.

Tikai pārdzīvojot ģimenes sabrukumu, es iemācījos pa īstam novērtēt mīlestību un rūpēties par saviem bijušajiem vīriem.

Es vienmēr mīlestību esmu uzskatījusi par dzīves galveno sastāvdaļu: starp vīrieti un sievieti, māti un bērnu, mīlestību pret visu, pat ja tas ir pretrunā ar tevi.

Atceros, ka vienu reizi izstāstīju par saviem principiem draudzenei Sofijai. Viņa man atbildēja, ka mīlēt vajag kaislīgi, neturot jūtas. Visdrīzāk viņā runāja viņas itāļu raksturs, lai gan tagad es viņai piekrītu.

Visi mani draugi un ģimene man ir kaut ko iemācījuši: būt diskrētai, moderni ģērbties, iejusties lomā, kaislīgi mīlēt, graciozi dejot un pats galvenais, domāt.

Vai es nožēloju kaut ko? Jā, ļoti nožēloju! Es pārāk vēlu atnācu uz UNICEF, lai gan patiesībā es savu popularitāti varēju izmantot daudz agrāk, lai palīdzētu nabaga bērniem. Tagad man ir palicis nedaudz un es vairs nevaru viņus glābt.

Mani nabaga zēni Roberts, Šons un Luka! Neuztraucieties, jo man nav bail no nāves. Es tikai baidos no tā, ka vairs nevarēšu būt jums blakus. Bet es ceru, ka varēšu apciemot jūs no turienes. Nospēlējot eņģeļa lomu vienu reizi, es to varēšu izdarīt atkal.

Lūdzu tikai vienu: "Neesiet vienaldzīgi - tas ir galvenais, ko jūs varat izdarīt dzīvē".

Odrija Hepberna nomira savās mājās 1993.gadā. Viņas pēdējie vārdi bija: "Viņi gaida mani ... eņģeļi ... lai strādātu uz zemes..."

Cik gan skumjš un traģisks bija slavenās aktrises Odrijas Hepbernas liktenis. Viņa bija pelnījusi vairāk, taču liktenis bija lēmis citādāk.

Ja tevi aizkustināja šis stāsts, tad nevilcinies atstāt komentārus un padalīties ar saviem draugiem.