Cilvēka dzīvē ir tikai divi posmi, kad viņam nerūp, ko par viņu domā apkārtēji. Bērnība un vecumdienas, ko vēl mēdz saukt par vecuma plānprātību, bet savā ziņā tas nav slikti, jo ir krietni vieglāk dzīvot nedomājot par apkārtējām problēmām. Dzīve kļūst krāsaināka.

Šī kundzīte iedama garām bītbokserim sajuta sevī vēlmi uzdejot. Ne mirkli nevilcinoties viņa metās dejā un izbaudīja, katru mirkli. Garām ejošajos cilvēkos noteikti uzplauka smaids un kā apliecinājums, bija dzirdamas pūļa ovācijas.