Pēc šīs intervijas tava dzīve nepaliks iepriekšējā. Tu vai nu sāksi savlaicīgi iziet onkotestus, vai pārskatīsi savu dzīves veidu, vai sāksi dzīvot uz pilnu klapi un priecāties par katru dienu. Mēs pastāstīsim par galvenākiem un svarīgākiem momentiem.

Kā atpazīt vēzi

Protams, pirmais un visus interesējošais jautājums – kāpēc rodas vēzis. Un kas provocē vēža šūnu augšanu, jo nosliece uz to rašanos taču ir katram.

Zinātnē pēc definīcijas nevar būt vienprātības, citādi tā nav zinātne, bet reliģija. Taču tie fakti, kuri tagad ir zināmi, ļauj pamatot viedokli, ka vēzis – tā ir fenoptoze. Tas ir pašīznīcināšanās mehānisms.

Daba ir ieinteresēta aktīva reproduktīva vecuma subjektos un kā tikai tas beidzas, ieslēdzas taimeris, kurš sāk realizēt ģenētiskā materiāla pašiznīcināšanu. Tādēļ ļaundabīgo audzēju procents sāk lavīnveidīgi palielināties pēc 40 gadu vecuma.

Bet šajā teorijā ir daudz pretrunu. Ja atver jebkuras onkonodaļas durvis, var ieraudzīt daudzus mazus bērnus un jauniešus ar šo slimību. Bet viņiem līdz reproduktīvā vecuma beigām, ak vai, cik tālu…

Ir svarīgi saprast, ka vēzis ‘kļuva jaunāks’ tikai dažos veidos. Piemēram, dzemdes kakla vēzis, jo tas pa tiešo ir saistīts ar cilvēka papilomas vīrusu. Tā kā meitenes dzimumdzīvi uzsāk krietni agrāk nekā, pieņemsim, pirms 30-50 gadiem un uztur daudzus haotiskus sakarus, daudzas sievietes inficējas jau 15-17 gados.

Desmit gadu laikā vīruss garantēti palaiž vēža ģenētisko kodu un, ja pieskaitīt šo laiku vidējam dzimumdzīves uzsākšanas vecumam, tad te mums arī ir saslimšanas biežums ar dzemdes kakla vēzi starp sievietēm, kuras jaunākas par trīsdesmit gadiem.

Kā arī medicīnas attīstība radīja to, ka pie mums zīdaiņu mirstība praktiski ir novērsta. Rezultātā dabiskā izlase dzimšanas un zīdīšanas stadijā vairs nedarbojas. Novēršot dabiskās izlases faktorus, mēs radām bionegatīvo izlasi, tā kā šie bērni nodzīvo līdz brieduma gadiem un atstāj pēcnācējus. Skan skarbi, bet augsta zīdaiņu mirstība XX gadsimta sākumā izraisīja to, ka pieaugušie cilvēki kopumā bija veselāki.

Sanāk paradoks, ka, jo augstāks medicīnas attīstības līmenis, jo sliktāka cilvēku veselība. Tas ir, arī šeit progress ir kaut kādā veidā vainīgs. Bet, izņemot uz šodienu nezināmiem vēža rašanās iemesliem, daudzus interesē, vai domu spēks ietekmē slimības attīstību. Piemēram, ir viedoklis, ka vēzis – tā ir aizvainotu cilvēku slimība.

Šeit darbojas tikai ģenētiskā konstitūcija un daudz dažādu faktoru. Slimību var paredzēt tad, ja tavā dzimtā katrā paaudzē kāds ir slimojis ar vēzi. Kas attiecas uz ‘aizvainotiem cilvēkiem’, tad paskatīsimies, kurš mums parasti ir aizvainots. Tie ir cilvēki,vecāki par 40 gadiem ar vidējā vecuma krīzes sindromu - tieši viņi iekļūst tajā vecuma kategorijā, kad fenoptoze sāk darboties. Tāpēc daudziem ir tāds viedoklis. Un, lai kāda nebūtu vēlēšanās un stimuls izārstēties, ir statistika, kura parāda, cik ilgi pēc tam cilvēks var nodzīvot.

Ir arī viedoklis, ka bagātiem vēzis rodas no dārgajām atjaunināšanas procedūrām, bet nabadzīgiem no slikta uztura. No šejienes jēdzieni ‘bagāto vēzis’ un ‘nabago vēzis’. Vēl saka, ka cilvēki ar lieko svaru vairāk pakļauti saslimšanai ar vēzi.

‘Bagāto vēzis’ un ‘nabago vēzis’, protams, ir. Tikai tas izpaužas tajā, kā pacients jutīsies slimības laikā. Bagāts cilvēks var atļauties dārgu ārstēšanos, pienācīgu kopšanu, kādus pēdējos priekus dzīvē. Bet nabadzīgais nē. Fināls abiem būs vienāds.

Nitrīti, kuri ir obligāta piedeva desu izstrādājumiem, 2-3 reizes palielina saslimšanas iespējamību ar kuņģa un resnās zarnas vēzi. Ja runājam par vegānismu, tad tiem, kuri neēd gaļu, biežāk rodas kuņģa vēzis uz gastrītu fona. Godīgi sakot, attiecībā uz ēdienu nav vērts tā nopūlēties. Nav tādu produktu, kuri varētu tevi pasargāt no vēža.

Kas attiecas uz svaru, savā vecuma grupā tievie cilvēki slimo tikpat bieži kā tuklie. Šeit lomu spēlē ģenētika nevis ārējais izskats.

Onkologi apgalvo, ka vēzis ir ārstējams, bet, diemžēl, tikai sākuma stadijā. Toties agrīnā stadijā noteikt šo slimību praktiski nav iespējams. Vai nu cilvēki vieglprātīgi attiecas pret veselību, vai tēvzemes medicīna pavāja.

Ja runāt par pilnīgu izāratēšanos, tad vēzis izārstējams par 100% tikai nulles stadijā (neinvazīvais vēzis), kad audzējs ir kā plāna plēvīte ādas virsējā slāņa vai gļotādas robežās. Tā, lūk, kad saka, ka pirmajā un otrajā stadijā vēzis ir izārstējams, tad tiek domāta nevis izārstēšana, bet remisija – gaišs intervāls no 1 līdz 5 gadiem.

Pēc tā 80 % pacientiem slimība atjaunojas augošu metastāžu veidā un fināls visiem ir zināms. Bet ‘nulles’ stadijā vēzis slimnieku netraucē un viņš nevēršas pēc palīdzības. Esmu saskāries ar gadījumiem, kad iecirkņa terapeits uzskatīja plaukstas lieluma melanomu par ugunszīmi. Tas ir saistīts ar zemu profesionālo līmeni.

Pretēji atšķirīgam viedoklim, laika posms starp to vēža stadiju, kuru var izārstēt un starp bezcerīgo, nepavisam nav pusgads un ne gads. Tie ir pieci gadi, bet var būt arī desmit. Tas nozīmē, ka ir pietiekoši laika atklāt vairākumu jaunveidojumu agrīnā stadijā, kad ārstēšanas rezultāts var būt optimistisks.

Kā redzi, šo slimību nav iespējams iepriekš paredzēt. Tādēļ, ja pati par sevi nedomā, tad medicīna spēs palīdzēt tikai īsu laika periodu. Sievietēm ir pienākums (tieši tā - pienākums) apmeklēt ginekologu reizi pusgadā un pieprasīt paplašinātu dzemdes kakla kolposkopiju. Pēc 35 gadiem vajag apmeklēt mammologu. Vīriešiem pēc četrdesmit ieteicams nodot analīzes uz PSA audzēju marķieri.

Mēs vēlam tev veselību! Neaizmirsti padalīties ar noderīgo informāciju ar saviem draugiem soctīklos.