Tātad, mēs zinām, ka pētnieciskais darbs ir garlaicīgs, tāpēc mēs publicējam interesantus faktus par Leonardo da Vinči gleznu “Dāma ar Sermuli”.

1. Pēc daudzu pētnieku uzskatiem, tas ir Cecīlijas Gallerani-Lodovika Sforcas, Milānas hercoga, mīļākās portrets.

2. Kas ir šī Cecīlija? Cecīlija piedzima lielā ģimenē Siennā. Viņas tēvam Facio bija vairāki cienījami amati Milānas tiesā, un viņš bija sūtnis Florencē. Ar saviem brāļiem Cecīlija mācījās latīņu valodu un literatūru.

1482. gadā 10 gadu vecumā meitene tika saderināta ar Stefano Viskonti, bet 1487. gadā, nezināmu iemeslu dēļ, saderināšanās tika atcelta. 1489. gadā Cecīlija dodas uz klosteri Nuovountur satiek savu hercogu. 1491. gada 3. maijā viņa hercogam dzemdēja dēlu Cēzaru. Bet Lodoviko apprecas ar Beatrisi Desti. Pēc Lodoviko precībām, Cecīlija kādu laiku dzīvo viņa pilī, lai gan uz to brīdi viņam bija cita favorīte – Lukrēcija Krivelli.

Vēlāk Beatrise mirst. Cecīlijai rodas uzticamas attiecības ar Lodoviko mīļāko, Lukrēciju, bet vēlāk kļūst par likumīgu hercoga sievu un piedzemdē viņam vēl četrus bērnus. 1492. gadā, pēc kāzām ar Lodoviko di Brambilla, Cecīlija saņem no viņa dāvanā Karmanjolas pili.

3. Cecīlija iepazīstas ar Leonardo Sforcas pilī. Un 1489. gadā gleznotājs uzsāk gleznot viņas portretu. Cecīlija bieži vien ielūdza meistaru uz Milānas intelektuāļu tikšanos. Ir saglabājies Leonardo da Vinčī vēstules melnraksts, kas, iespējams, adresēta Cecīlijai un sākas ar vārdiem: ‘Mana dieviete…”. Tāpat, ir zināms, ka viņi savā starpā uzrunāja viens otru ar “Tu”, lai gan, tajos laikos pat draugi savā starpā viens otru uzrunāja ar “Jūs”. Pētnieki pieļauj, ka viņu starpā bija intīmi sakari.

4. “Dāmu ar Sermuli” Leonardo da Vinčī gleznoja trīs etapos. Pēc Paskāla Kotta, kas pētīja šedevru ar fotoskaneri, sākotnēji jebkāda dzīvnieciņa gleznā vispār nebija, kā arī, nebija priekšplānā meistarīgi uzgleznotas labās rokas. Pie vainas bija mākslinieka pastāvīgas šaubas un iedzimts perfekcionisms.
Attīrot gleznu no gadsimtu netīrumiem un lakas, Kotts ievēroja interesantu detaļu: sākotnēji dāma bija ar tukšām rokām. Vēlāk viņas rokās parādījās sermulis un svinīgs zils apmetnis.

5. Sākotnēji sievietes galvu rotāja caurspīdīgs plīvurs, kas vēlāk tika slēpts ar matiem. Bez tam, Tika izmainīta deguna forma un matu līnija.

6. Jautājums: kāpēc dāmai bija nepieciešams sermulis? Pastāv vairākas versijas šajā sakarā. Saskaņā ar pirmo versiju, sermulis grieķu valodā skan kā γαλῆ (gale). Gleznā, visdrīzāk, attēlota Cecīlija Gallerani - Milānas hercoga Lodovika Sforca mīļākā. Kā zināms, sermulis bija Sforcu dzimtas emblēma. Pēc otras versijas, Cecīlija gleznas tapšanas laikā, iespējams, bija stāvoklī, bet sermulis nosedza viņas vēderu, bija šķīstības un tīrības simbols. Pēc trešās versijas - Cecīlija bija valdonīga sieviete un turēja hercogu, kā saka, īsā pavadā.

7. Turklāt, tas nav sermulis... meitene tur rokās nevis sermuli, bet baltu sesku, Gleznas nosaukumam, acīmredzami, ir saikne ar vārdu spēli: sengrieķu valodā sermulis skan kā “gale”, kas ir līdzīgs uzvārdam Gallerani.

8. Starp citu, agrāk uzskatīja, ka gleznu zīmēja Leonardo da Vinči mācekļi Marko Dodžono, Ambrodžio de Predis un Bolttrafio. Tikai XXI gadsimtā Paskālam Kottam tomēr izdevās pierādīt, ka tās autors ir Leonardo, viņš uz gleznas saskatīja paša Leonardo pirkstu nospiedumus.

9. Pirmā pasaules kara laikā “Dāmu ar Sermuli” drošības apsvērumu dēļ nosūtīja uz Drēzdenes galeriju. Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma to atkal noslēpa, bet 1939. gadā tā tomēr nokļuva nacistu rokās.

Pēc Polijas okupācijas 1939. gadā glezna tika izvesta ar mērķi nogādāt to uz Hitlera muzeju Lincā, un tika ievietota Berlīnes ķeizara Frīdriha muzejā ( tagad – Bodē muzejs). 1940. gadā Hanss Franks, Polijas ģenerālgubernators, lika to nogādāt uz Krakovu. Kara beigās to atrada Polijas- ASV komisija Franka mājā Bavārijā un 1946. gadā nosūtīja gleznu uz Poliju.

Tagad glezna atrodas Čartorijsku muzejā Krakovā. Un tā ir vienīgā Leonardo da Vinčī glezna, kas atrodas Polijā.