Mūsu komanda dalīsies ar tevi ar dažāda vecuma un profesiju pārstāvošu sieviešu stāstiem, kuru otrās pusītes aizliedz viņām ne tikai kontaktēties ar citiem vīriešiem, bet pat ticēt Dievam, ēst saldumus un pat pastāvīgi izvēlēties sev apģērbu.

ATTIECĪBAS LAULĪBĀ

Anastasija, 28 gadi, pediatre
”Mēs ar vīru laulībās esam 10 gadus, mums ir divi mazi bērni. Kopumā dzīvojam draudzīgi, bet svētdienās mums vienmēr ir skandāls - vīrs ir kategoriski pret to, ka es eju uz baznīcu. Viņš apgalvo, ka labāk zina, ko man darīt un kam ticēt.

Ar laiku es nonācu pie secinājuma, ka viņš vienkārši ir greizsirdīgs: grib, lai mūsu ģimenes galva ir viņš, lai es klausītos tikai viņu un mīlētu tikai viņu. Vīru pat tracina tas, ka es apklāju matus baznīcā - saka, manā priekšā tu tā nerīkojies. Es redzu, ka viņu nomoka šī greizsirdība. Pat tad, kad es cenšos, ievērojot baušļus, būt paklausīga un nestrīdēties ar vīru, viņš saka: ”Viņam centies izpatikt?”

Pagājušajā gadā viņš teica, ka esmu pieņēmusies svarā un palūdza ievērot diētu. Tad es izlīdzināju situāciju un, protams, nesāku tievēt. Bet pēc nedēļas sākās Lielais gavēnis, un es, kā visus iepriekšējos gadus, sāku to ievērot. Visu to laiku, viņš katru dienu man pārmeta, ka dēļ kāda es esmu gatava upurēt, bet dēļ viņa nē: ka ir kāds, kuru es mīlu vairāk, nekā savu vīru un tā nedrīkst darīt.

Nesen vīrs sāka apstrīdēt bībeliskos apustuļus. Es cenšos izvairīties no strīda, bet tas tāpat pārvēršas par skandālu.

Tomēr man izdevās kristīt bērnus - vīrs nepretojās. Es kopš bērnības esmu gājusi uz baznīcu un ievērojusi visus baznīcas noteikumus. Kad mēs ar vīru sākam satikties, viņš teica, ka ir agnostiķis. Es nesāku viņu pārliecināt, jo tā ir nepateicīga lieta. Tad viņam nebija pretenziju pret to, ka es eju uz baznīcu, es pat iedomāties nevarēju, ka kādam vispār var būt pret to pretenzijas.

Bet pirms pāris mēnešiem es gatavojos iet uz misi un viņš klusējot izstūma mani ārā pa durvīm. Pēc tam, gan atvainojās. Kā ar viņu runāt, nezinu. Bībelē ir teikts, ka sievai ir jāklausa vīrs, bet ko darīt, ja vīrs aizliedz ticēt Dievam, tur nav uzrakstīts...”

Jeļena, 40 gadi, fizikas skolotāja

”Mēs ar vīru neesam oficiāli sareģistrēti, bet dzīvojam kopā jau 8 gadus. Nevaru teikt, ka viņš īpaši ierobežotu manu brīvību: es ar draudzenēm varu pavadīt laiku līdz vēlai naktij, iedzert kompānijā, kur viņa nav. Bet viņam ir fobija, ka es noteikti pieņemšos svarā. Viņš bieži saka, ka nemīl resnus cilvēkus, spriedelē par tēmu, cik ļoti cilvēkam ir jābūt vājam, lai tā sevi ielaistu.

Dažreiz mēs, rokās sadevušies, ejam pa ielu, par kaut ko pļāpājam, un negaidīti viņš man rāda uz kādu apaļīgu sievieti un saka: ”Mīļā, tādu es nespētu iemīlēt. Lūdzu, nepaliec tāda”. Pēc tam sabučo mani uz vaiga un turpina iepriekšējo tēmu. Tas manī vienkārši izsit no sliedēm.

Es esmu 169 cm gara un man ir 58 kilogrami, mani tas pilnībā apmierina. Es neievēroju diētas, bet kontrolēju savas porcijas, neaizraujos ar saldumiem un neēdu uz nakti, cenšos ēst veselīgu pārtiku. Bet, kad mēs ar vīru aizejam uz restorānu un es atveru desertu sadaļu, viņš vienmēr ar tādu jauku smaidu jautā: ”Vai tad tu to drīksti?”, ”Atkal skatāmies ”audzējam dupsi” sadaļā?”, ”Tu jau ēdi konfekti šorīt no rīta”. Visaizvainojošākais ir tas, ka viņš aizrāda arī citu cilvēku klātbūtnē.

Es bieži viņam jautāju vai viņam patīk mana figūra un viņš atbild apstiprinoši. Tad es jautāju, no kurienes bailes, ka es noteikti pieņemšos svarā? Viņš atbild, ka vienkārši grib būt drošs: ”Es tevi, protams, mīlu un mīlēšu , bet tas tev nedod tiesības palikt resnai”.

Pašlaik, kad es kaut ko ēdu un noķeru sevi pie domas, ka šajā produktā ir daudz kaloriju un vīrs būtu neapmierināts, tad man paliek kauns, ka es jūtos vainīga vīra priekšā. Un vakarā es atzīstos, ka pusdienās, kopā ar kolēģiem, esmu apēdusi gabalu pīrāga. Viņš parasti ļoti satraucas un sāk staigāt ar skumju sejas izteiksmi. Tad man vispār paliek neērti par savu rīcību”.

Svetlana, 30 gadu, žurnāliste

”Kad es sāku satikties ar Vadimu, man pakāpeniski radās sajūta, ka mans ķermenis man nepiestāv. Viņš no paša sākuma apgalvoja, ka man ir lielisks raksturs, es esmu abi audzināta, gudra, bez maz vai visu sieviešu piemērs.

Pašā attiecību sākumā, jautājumi par manu izskatu viņam nebija. Bet, kad mēs sākām kopā dzīvot, viņš nolēma, ka kopš šī brīža viņam ir vara pār mani, un sāka atklāti kritizēt manu izskatu.

Drīz vien es sapratu, ka viņam ir principiāli svarīgi, kā es izskatos. Sākumā es raudāju, bet viņš neuzskatīja sevi par vainīgu un pārliecināja mani, ka rūpējas par mani. Viņš bija pārliecināts, ka es neesmu spējīga pati izvēlēties apģērbu un skaisti krāsoties.

Parasti viņš atved mani uz veikalu un pērk tikai tās lietas, kuras, kā viņš uzskata, man piestāv, kaut gan man pašai dažreiz ir sajūta, ka es izskatos pēc klauna. Man vispār nav izvēles tiesību.

Vēl, es kopš 16 gadu vecumu krāsoju matus gaišā tonī. Bet Vadims pateica, ka krāsotas blondīnes izskatās ”lēti” un piespieda mani atgriezties pie mana dabīgās - neizteiksmīgi brūnās krāsas. Tagad man ir sajūta, ka es izskatos pēc pelēkas peles. Vēl viņš uzskata, ka man ir mazas acis, tādēļ katru rītu man tās ir spilgti jāuzkrāso, lai izceltu. Nesen es kavēju uz darbu un nepaspēju uzlikt pilnu meikapu. Viņš mani apstādināja uz sliekšņa un paziņoja, ka es esmu aizmirsusi uzkrāsot acis. Pateica, lai krāsojot, ka aizvedīs mani uz darbu.

Vēl viņš uzskata, ka sievietei vienmēr ir jāvelk augstpapēžu kurpes, pieguļošus svārkus un blūzi, jo tas ir sievišķīgi. Bet es nevēlos, es to nevaru atļauties, jo katru dienu darba jautājumos es skrienu pa visu pilsētu.

Es atkal sāku justies kā skolniece: bērnībā, ieejot liftā, es attaisīju matus un vilku nost cepuri, bet pašlaik es pārvelku iemīļotos apavus un skrienu uz darbu. Un simts reizes pagriežos, lai pārliecinātos, ka manu noziegumu neviens neredz.

Es pārstāju justies kā sieviete - tā vietā jūtos, kā mazs nesaprātīgs bērns, kurš pats nevar izlemt, ko vilkt ejot uz darbu. Kad es izskatos tā, kā to vēlas Vadims, es jūtos iekārojama un seksīga viņa acīs. Bet atliek man tikai uz dienu palikt par sevi, es redzu, ka tāda es viņam nepatīku un pat tracinu”.

Visas izstāstītās situācijas ir reālas, un, iespējams, kādā no tām tu ieraudzīji sevi. Laulības dzīvei ir jādod abpusējs prieks, bet ne ciešanas.

Piekrīti, ja tu un tavs izredzētais patiešām mīlat viens otru, tad nekādas izmētātas zeķes vai apēstas konfektes nekļūs par strīda iemeslu. Mīli un esi mīlēta!

Neaizmirsti dalīties ar šo aktuālo rakstu ar draudzenēm sociālajos tīklos.