Nekad nepalīdziet vājiem!

Vājie

Es gribēju palīdzēt tiem cilvēkiem, kuru ciešanas es redzēju. Es gribēju nospiest pogu viņu galvā, lai viņi vairs nedarītu lietas, kas viņiem dara sāpes. Un es to izdarīju! Tiešām. Es joprojām to varu. Bet ir viens ”bet”, kas mani vajā. Šie cilvēki drīz atkal uzkāpa uz tā paša grābekļa. Viņi atkal atgriezās pie tā paša, no kā tik ļoti cieta.

Piemēram, no bezjēdzības:

Es tikai gribu, lai kāds man norāda, kā dēļ es varu dzīvot. Es jau iepriekš esmu bijis šajā stāvoklī ... un katru reizi es atradu sev kādus iemeslus, mērķus ... bet laiks iet un es vienmēr esmu pārliecinājies par to bezjēdzību. Kad mēģināt kādam atvērties, tad labākajā gadījumā tevi vienkārši uzklausa ... un gaida brīdi, kad varēs uzlikt vēl vienu līdz caurumam izdilušu zīmogu. Gribas tikai sakost zobus un no visa spēka sist dūres pret sienu ... ko esmu darījis daudzas reizes. Un mans pašreizējais stāvoklis mani biedē ... Tukšums ... Grūti ... un pretīgi skatīties uz sevi no malas. (No klienta vēstules)

No vientulības:

Es esmu vientuļš. Es esmu pilnīga niecība. Vājš, vājas gribas persona, kas vispār nezina, kas viņam vajadzīgs. Es studēju medicīnu. Ceru kļūt par ārstu. Bet kas es kļūšu, ja esmu tik nelīdzsvarots lēnprātis? Ārstam jābūt ciniskam, pašpārliecinātam. Ticēt sev. bet es sev neuzticos. Es dzīvē neko nevaru sasniegt.

Reiz es izkritu no ceturtā stāva 4. stāva. Un kāpēc tad es nenosprāgu? Es pat nesalauzu nevienu ribu. Nieru un liesas plīsums. Vai tiešām kādam vajadzēja, lai es dzīvotu? Priekš kam??? Kāda velna pēc tas vajadzīgs? Mācies, mācies, saņem savus simts dolārus līdz četrdesmit gadiem, tad divsimt dolāru. Dzīvo kā bomzis, visi tevi ienīst, nicina par intelekta trūkumu. Bet tu dzīvo. Es kaut kā sev atgādinu Sapņotāju, no Dostojevska «Baltajām naktīm». Es neesmu tik gudrs kā viņš. Es vienkārši beigšu tāpat kā visi. Ja, protams, es nenobeigšos ātrāk. Būs 30, 40, 50 gadi. Bet es viens pats sēžu savā alā vai uz atkritumu tvertnes un lasu Markesu. Laba aina. (No klienta stāsta)

No mīlestības:

2013. gadā es iepazinos ar puisi. 2014. gada novembrī es sāku ar viņu satikties, bet pēc nedēļas viņš mani pievīla ar draudzeni un, kad es par to uzzināju, es viņu pametu. Es viņam nosūtīju ziņu. Trīs dienas viņš man zvanīja un lūdza piedošanu, teica, ka mīl, bet es viņam nepiedevu.

4. dienā viņš teica, ka, ja es neatgriezīšos pie viņa, viņš izdarīs pašnāvību. Es neticēju. Un pēc nedēļas viņš to izdarīja. Bet pirms nāves viņš visiem nosūtīja ziņas, kurās viņš visiem lūdz piedošanu un saka, ka viņš mani mīl. Bērēs es nebiju, mani šokēja notikušais. Pēc mēneša viņa vecāki visā vainoja mani. (Pēc klienta stāstījuma)

Pēdējā gadījumā vājākais, protams, bija vīrietis nevis meitene. Un tas ir ļoti nozīmīgi. Darba gaitā esmu pārliecinājies, ka tieši vīrieši ir visneaizsargātākie un visgrūtāk pārdzīvo nepareizu attiecību nodarītās brūces. Bet tieši sievietes dodas uz konsultācijām. Puišiem nav drosmes atzīt savu neaizsargātību.

Te aprūpē tevi, gādā, atbalsti, godīgi tici tev. Un tu izliecies tik prasmīgi un šķiet, ka pats sākat ticēt sev. Bet. Tad atkal parādās tas sasodītais ”bet”. Tev atkal kaut kas pietrūkst, kaut kas notika, kāds apvainoja. Un tu atkal sāc čīkstēt. Viss atgriežas pie sākuma. Kāpēc tā? – tas ir jautājums, uz kuru es atbildi neprasu. Es zinu atbildi.

Ir cilvēki, kas ir stipri un ir cilvēki, kas ir vāji. Šie vājie vienmēr cietīs, viņiem vienmēr kaut kā pietrūks, citi ar dažādiem ieganstiem viņus izmantos pēc saviem ieskatiem, viņiem nekad nebūs veselības, laimes, mīlestības un naudas pārpilnības.
Un kāda ir galvenā atšķirība starp stiprajiem un vājiem? Vājš nav tas, kurš nevar, bet tas, kurš nevēlas. Tas ir viss. Un nav jēgas par to strīdēties. Kā saprast, ko cilvēks vēlas? - paskaties, ko viņš dara. Ja viņš to nedara, tad viņš nevēlas. Bet cilvēki bieži izliekas, ka nevar kaut ko izdarīt. Jūs viņam jautājat, ko tu izdarīji? - izrādās, ka viņš pat nepūlējās atraut pakaļu no dīvāna. Tas ir viss viņa ”es gribu” spēks. Es atvados no šādiem cilvēkiem uzreiz.

Nekad nepalīdziet vājiem: stiprie

Mans draugs Ļubomirs man reiz jautāja, kas ir mani klienti? - Es atbildēju, ka tās pārsvarā ir nelaimīgas, cietušas meitenes un sievietes. Viņš teica, ka tas ir nepareizi. Maniem klientiem jābūt veiksmīgiem cilvēkiem, kuriem kādā no posmiem nepieciešama īslaicīga psihologa palīdzība. Bet, palīdzot, žēlojot un parādot empātiju pret nelaimīgiem cilvēkiem, neko labu nesaņemsi. Ne materiālā, ne sociālā ziņā.

Es ilgi domāju par šo jautājumu. Un pieliku pēdējo punktu, strādājot ar politiķiem nesenajās vēlēšanās. Divus mēnešus gandrīz katru dienu tikšanās ar dažādu slāņu cilvēkiem: sākot no spēcīgiem, esošiem deputātiem līdz ciema iedzīvotājiem, kuri tiecās kļūt par deputātiem sava ciemata līmenī, es sapratu, ka Ļubomiram ir taisnība. Visvairāk negatīvais stress, ko es piedzīvoju, bija darbs ar “vājiem”, kuri izlikās, ka vēlas kļūt “spēcīgi”. Tādu cilvēku bija vairāki simti. Un es godīgi centos viņiem palīdzēt, tāpat kā stiprajiem. Bet tas viss bija veltīgi. Es uztraucos, dusmojos uz sevi, uz viņiem. Es meklēju viņiem atslēgu un pieeju. Bet man bija jāatzīst, ka, ja cilvēks nevēlas attīstīties, mācīties, es esmu vienkārši bezspēcīgs.
Vai jūs zināt, kā rīkoties ar vājiem? - viņus vajag komandēt. Stulbi komandēt. Vienkārši sakiet, dariet to un to. Nav dialoga, nav pārdomu. Neprasot, ko viņi domā, ko jūt. Tas var būt aizdomīgi. Vienkārši komandē. Un viņiem tas patīk. Viņi saprot šo valodu. Tā viņiem ir dzimtā valoda.

Bet ar tiem, kurus es saucu par spēcīgiem cilvēkiem - vēlēšanu gadījumā - viņi bija veiksmīgi deputāti, mēs uzreiz sapratām, kā mēs varam būt noderīgi viens otram. Un abām pusēm tas patika! Tas ir pareizi.

Nekad nepalīdziet vājiem: cilvēki nemainās

Kad studēju universitātē Psiholoģijas fakultātē, es ļoti ilgi nesapratu, kāpēc klienti gadiem ilgi dodas uz psihoterapiju. Nu, vai tiešām nav iespējams ātri ”čik-čiks” un atrisināt problēmu? Tad es uzzināju, ka problēmu var ātri atrisināt. Un vajag. Bet cilvēks no tā nemainās. Viņš atkal dzīvo šādi, izturas pret sevi un citiem cilvēkiem tā, ka ir spiests nest putru savā galvā pie psihologa vai psihoterapeita. Secinājums, ar kuru es cīnījos 10 gadus, izklausās pēc sprieduma - Cilvēki nemainās.

Man vajadzēja tieši 10 gadus, lai atklātu šo acīmredzamo patiesību. 10 gadus esmu cīnījies, lai pierādītu, ka cilvēkus var mainīt. Un 10 gadus es zaudēju šo cīņu.

Nekad nepalīdziet vājiem: stiprie būs stipri.

Un vājš ir vājš.