Tēvs visu bija pārdomājis: viņš parakstīja katru konvertu īpašā veidā tā, lai Rafaels katru no tiem atvērtu konkrētā gadījumā. Un pirmais šajā sarakstā bija ar atzīmi `Kad manis vairs nebūs`. Zēns atvēra to un izlasīja sekojošo:

`Dēls, ja tu lasi šo, tātad es esmu jau miris. Jā, es neko tev nepateicu, bet tas bija mans lēmums. Es taču varu būt nedaudz egoists pirms nāves? Tomēr es gribu daudz ko tev teikt. Apsoli man, ka tu atvērsi nākamos konvertus tikai tad, kad notiks tas, kas uz tiem rakstīts. Un paturi to noslēpumā. Starp citu, tu tagad esi galvenais, rūpējies par mammu. Priekš viņas nav vēstuļu – viņa jau saņēma automašīnu.`

Nākošo vēstuli Rafaels atvēra 15-mit gados. Tad viņam sanāca nopietna saķeršanās ar māti viņas jaunā pielūdzēja dēļ un tā pat iesita viņam. Konvertā `Strīds ar mammu` bija rakstīts, lūk, kas: `Parunā ar mammu un atvainojies. Nav svarīgi, kurš sāka un kurš vainīgs. Viņa ir tava māte un mīl tevi vairāk par visu pasaulē. Viņa dzemdēja tevi mokās, tici man, es zinu, par ko runāju. Vienkārši parunā ar viņu. Mīlu tevi. Tavs tēvs.`

Rafaels parādīja šo vēstuli mātei un viņi nekad vairs nestrīdējās. Vēl pēc vairākiem gadiem puisis atvēra konvertu, uz kura bija rakstīts `Kad tu kļuvi par vīrieti` : Apsveicu tevi, jaunekli. Nākamreiz tev noteikti sanāks labāk. Es zinu, pirmo reizi tas ir nedaudz bailīgi. Spriežu pēc sevis, jo mana pirmā pieredze bija ar diezgan neglīta izskata prostitūtu. Mammai labāk par to nestāsti!

Pēc kāda laika Rafaelam dzima pirmdzimtais. Kārtējā vēstule vēstīja: `Tagad tu tiešām zini, ko tas nozīmē – mīlēt savu bērnu. Varbūt, tu domāji, ka sievietes ir svarīgākas, bet patiesa mīlestība – tā ir redzēt savu mazuli, turēt šo mazo radībiņu savās rokās. Nezinu, puisītis tas vai meitenīte, bet tev jāatceras visi viņa attīstības momenti un jākļūst viņam par piemēru. Es zinu, tu varēsi. Mīlu tevi.`

Ar smagu sirdi Rafaels vēra vaļā konvertu, uz kura bija rakstīts `Kad nomira tava mamma`. Laikam viņš gaidīja kaut kādus paskaidrojumus, bet ko tādu pārdzīvot nav vienkārši jebkuram no mums. Vēstule saturēja tikai trīs vārdus: `Tagad viņa ir mana.` Lādītē palika viens vienīgs konverts...

85 gadu vecumā, atrodoties slimnīcas gultā ar dzīvību uzturošām ierīcēm visapkārt, Rafaels atvēra pēdējo vēstuli ar uzrakstu `Kad pienācis tavs laiks`: `Sveiks, vecais! Ceru, tu nodzīvoji līdz sirmam vecumam. Zini, šo vēstuli es uzrakstīju pašu pirmo drausmīgu dvēseles sāpju brīdī, ka atstāju tevi šeit vienu. Es daudz domāju par savu dzīvi un, lūk, ko sapratu.

Kaut arī tā nebija gara, bet tas bija velnišķīgi labi! Laikam tu pats tagad to saproti. Es biju tev tēvs un ļoti mīlēju tavu mammu – vai varēju prasīt ko vairāk? Šajās domās es atradu mierinājumu. Es ļoti skumstu pēc tevis un pēdējais padoms, ko varu tev dot, ir tas, lai tu nebaidies.`


Lūk, tā Rafaels vienmēr juta atbalstu - viņa tēva mīlestība bija kopā ar viņu pat neskatoties uz to, ka tēvs nomira pirms daudziem gadiem. Jāpiezīmē, ka Rafaela tēvs nebija rakstnieks vai filosofs. Parasts bankas darbinieks, kurš iznesa savu mīlestību pret dēlu cauri laikam un nāvei. Padalies ar šo rakstu ar citiem, lai tas iedvesmo viņus brīnišķīgām jūtām.