Leisija Skroginsa /Leisa Scroggins/ piedzima mācītāja ģimenē Oregonā /ASV/. Viņa bija parasta pusaudze: viņai patika pavadīt laiku ar savu zirgu, viņa dievināja futbolu, apmeklēja baznīcu un sapņoja par pieauguša cilvēka dzīvi.

Meitene strādāja par brīvprātīgo veco ļaužu pansionātā un palīdzēja tiem, kam palīdzība bija nepieciešama.

Pēc skolas beigšanas Leisija piepildīja savu sapni - iestājās Medicīnas koledžā.

Viņai ļoti patika apmeklēt mācību nodarbības, līdz kādā no tām notika kas šausmīgs...

Ceturtajā mācību dienā koledžas auditorijā, kur notika nodarbības, iebruka bruņots cilvēks.
Viņš vairākas reizes izšāva griestos nobaidot studentus un pasniedzējus. Neviens nesaprata, kas īsti notiek.

Tas bija students Kriss Harpers Mersers /Chris Harper Mercer/, kurš sāka šaut uz Leisijas klasesbiedriem. Slepkava jautāja visiem pēc kārtas - vai tas ir kristietis, vai - nē, ja atbilde bija apstiprinoša - viņš šāva. Un tad pienāca meitenes kārta... Viņa gulēja uz grīdas un jau gatavojās sagaidīt savu nāvi, bet tad notika kaut kas pārsteidzošs...

Meitenes klasesbiedrs Trevins Anspahs /Treven Anspach/, kuru tikko sašāva, uzkrita viņai virsū. Pēc meitenes teiktā, viņš to izdarīja speciāli, lai viņu pasargātu.

Meiteni uzskatīja par mirušu, jo viņa bija nošautā puiša asinīs, tāpēc slepkava pārkāpa pāri un gāja tālāk. Policija atbrauca operatīvi un kad tā sāka šaut, Harpers Mersers teica: "Jūs mani pieveicāt! Es esmu šeit beidzis!" Un nošāvās.

Pēc šī notikuma meitene nespēja atgūties. Atmiņas par šo baiso notikumu nedeva viņai mieru un tāpēc viņai bieži bija histērijas lēkmes, taču kopā ar meitu bija viņas tēvs, kurš ļoti centās meitu atbalstīt.

Trevina mātei tika pastāstīts par dēla varonīgo rīcību un tagad viņa lepojas ar savu dēlu. Šai sievietei dēla bojāeja ir neatgriezenisks zaudējums, bet viņa ir priecīga, ka viņas dēls savas dzīves pēdējā brīdī neaizmirsa par tuvāko un izglāba dzīvību meitenei.

Pēc kāda laika Leisija atguvās un atsāka arī mācības Medicīnas koledžā. Bet ar sirds trīsām viņa atceras šo baiso notikumu, kad viņa zaudēja savus draugus. Tāpat viņa nebeidz vien pateikties savas dzīvības glābējam..

Meitene tagad daudz laika pavada ar saviem tuviniekiem un draugiem, patiesi novērtējot katru kopā būšanas mirkli.

Vēl nav izmiruši mūsu laka varoņi, un tas nevar nepriecēt! Padalies ar šo neticamo stāstu ar tiem, kuri Tev ir svarīgi.