-
- 15596 x
-
https://torno.lv/R4YF7DX
Dažreiz pēc smagas darba dienas man sāk likties, ka esmu pārdzīvojis sliktāko dienu savā mūžā.
Tāds stāvoklis man ir gandrīz katru piektdienu un tas ir normāli.
Bet izlasot Annas Jangas stāstu es sapratu, ka man ir jābūt pateicīgam liktenim par tik daudz laimīgām un neaizmirstamām dienām.
Viņas stāsts ir tīrās šausmas!
"Sliktākā diena manā mūžā? Tā laikam ir visa mana bērnība!
3 gadu vecumā mans tēvocis lika man aplaizīt....
9 gadu vecumā mani izvaroja cits ģimenes loceklis.
15 gadu vecumā mana māte domāja, ka tēvocis jau nu noteikti neaiztiktu manas krūtis.
17 gadu vecumā mani atkal izvaroja.
Otrais mātes vīrs lika man pilnībā izģērbties un sita visu manu ķermeni.
Dažreiz viņš mani sita tikai par to, ka es it kā esmu bijusi pārāk skaļa no rīta. Es nedrīkstēju pat muti atvērt, lai kaut ko pateiktu. Man bija asiņainas lūpas, salauzti pirksti un zilumi pa visu ķermeni.
Īsumā, mana bērnība bija šausmīga.
Savos 30 gados visas šīs sišanas un ņirgāšanās sekas atgādina par sevi. Man ir Entezopātija, fibromialgija un artrīts, un tas ir tikai saraksta sākums. Es joprojām ciešu no hroniskā postraumatiskā stresa, stipras depresijas un bailēm.
Tagad es saņemu mazāk par 12000 dolāriem gadā. Visi mani bērnības sapņi tika man atņemti.
Es joprojām nespēju to visu aizmirst!"
Dzirdot šo sirdi plosošo stāstu, tūkstošiem cilvēku no visas pasaules sāka uzdot viņai jautājumus, kā viņa tika galā ar dažām no šīm situācijām. Un lūk, ko viņa atbildēja!
Raksta turpinājums
1. Par tēvoci, kurš viņai uzmācās.
Pēc daudziem gadiem mans tēvocis izdarīja pašnāvību. Domāju viņš ir to pelnījis.
2. Par ģimenes locekli kurš viņu izvaroja 9 gadu vecumā.
Teikšu godīgi: tas bija mans vecākais brālis.
Es ilgu laiku par to klusēju. Mana bērnības sirds nespēja izturēt visu šo nastu. Es izstāstīju par to savai mātei un viņa izsauca policiju. Manu brāli savāca policisti un viņš nosēdēja mazgadīgo cietumā 4 gadus.
Kopš tā laika viņš nepārstāja lietot narkotikas. Tagad viņš sēž pieaugušo cietumā un izcieš savu otro sodu.
3. Par to, kāpēc viņa nekad negribēja aiziet.
Kad es biju vēl maziņa, man likās, ka ar citiem bērniem izrīkojās tāpat, jo man visu laiku teica, ka es esmu ļoti slikts bērns un viņi mani sita, lai es kļūtu par labu bērnu. Kad tēvocis salauza man pirkstu, vecāki lika pateikt ārstam, ka es paklupu braucot ar slidām.
Kādu dienu es ieraudzīju, ka smilšu kastē bērnus, kuri slikti uzvedās, neviens no vecākiem nesita.
Tas mani šokēja.
Vairākas reizes es aizmuku no mājām, bet mani aizveda atpakaļ vai nu ģimenes draugi, vai vietējie adopcijas centri.
4. Par tēvoča izturēšanos.
Mans tēvocis visu laiku ņirgājās par mani, jebkāda iemesla dēļ, galvenokārt tas bija saistīts ar manu izskatu, vai izturēšanos. Es cietu šos pazemojumus līdz 18 gadu vecumam, kad man beidzot izdevās iegūt pašai savu dzīvokli.
Kādu dienu jaunajā gadā, mans bioloģiskais tēvs, kuru es ļoti mīlēju un kurš pat nenojauta par to, ko ar mani darīja ģimenē, kura mani adoptēja, atnāca ciemos, lai satiktu mani. Viņš iedeva man 100 dolāru banknoti un teica, ka ļoti mani mīl. Es viņu apskāvu un tad viņš aizgāja. Tajā naktī viņš nomira no sirdslēkmes.
5. Par seksuālo vardarbību, kura atstāja iespaidu uz viņas tagadējo dzīvi.
Mana bērnība atstāja iespaidu uz visu manu atlikušo dzīvi. Ļoti bieži gadās tā, ka cilvēks, kurš cietis no vardarbības tik jaunā vecumā sajūt šo traģēdiju visu savu atlikušo dzīvi. Man vienmēr bija maz draugu un arī tas nav mainījies.
Kas attiecās uz manu fizisko stāvokli, es savos 30 gados izjutu visas tā sekas, kas notika manā bērnībā.
6. Par tagadējo stāvokli.
Es nestrādāju jau 12 gadus. Pie tā ir vainīgs mans veselības stāvoklis, es nevaru nedz stāvēt, nedz sēdēt normāli. Ir pagājuši jau 15 gadi kopš brīža, kad es sāku viena audzināt savu dēlu. Tagad man ir 42 gadi, es esmu invalīds un diez vai varēšu pievērst kāda vīrieša uzmanību.
7. Par cerību un ticību.
Jau kopš pašas bērnības es ticēju, ka kādu dienu manā dzīvē parādīsies varonis, kurš izglābs mani no šiem briesmoņiem
un vismaz būs man blakus pastāvīgi mierinot mani. Ar laiku es sapratu, ka mans varonis neeksistē. Es vienkārši stāvu pie spoguļa un saku sev, ka esmu stipra un nekādas problēmas nevarēs mani salauzt...
Laikam viss, ko mēs varam novēlēt Annai Jangai ir Drosmi, vīrišķību un spēku.
Neaizmirstiet padalīties ar šo stāstu ar saviem draugiem un tuviniekiem!
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
