Lūk, ko atceras pati Džesika:

`Es nezinu, kas tad notika. Īstermiņa amnēzija - tagad es jau esmu samierinājusies ar to. Es ieraudzīju nepazīstamu sievieti, kura man skrēja pretī.`

`Izrādījās tā bija mana mamma. Mana pasaule sabruka reizi par visām reizēm. Visi man tuvie cilvēki ir kļuvuši sveši.`

Lai vismaz kaut kā atjaunotu atmiņas, ģimene sāka Džesikai rādīt fotogrāfijas!

Protams, tas bija grūts laiks ne tikai Džesikai, bet visiem viņas radiniekiem. Neatkarīgi no tā, Ričarda mīlestība ar to nebeidzās.

`Priekš manis viņš - virtuāls svešinieks` - meitene aprakstīja savu draugu.

`Viņi mani atstāja vienatnē ar viņu, bet es to negribēju. Tas man bija svešs cilvēks. Mēs gājām staigāt uz mūsu iemīļoto parku, bet es neko neatcerējos. Viņš paņēma mani aiz rokas, bet es atstūmu viņu.

Protams, es redzēju, kā viņš rūpējas par mani un es nolēmu dot viņam iespēju, kā nezināmam man puisim. Un es viņam nedevu nekādus solījumus.`

Džesika vēl joprojām nedaudz raizējas par savu dzīvi, jo šādas lēkmes varētu notikt arī nākotnē!

Lai kā arī nebūtu, Džesika tic, ka viņas ģimene un Ričs palīdzēs viņai jebkādos apstākļos.

Lūk ko stāsta Džesika:

`Es atgriezos šajā dzīvē ar savas ģimenes un, protams, Ričarda palīdzību. Es pamazām sāku saprast, ka viņš man ļoti labi zina, ka viņš nav svešinieks. Tagad mūsu attiecības ir atgriezušās sākotnējā kursā.

Es pilnībā apzinos, ka līdzīgas lēkmes var notikt arī nākotnē. Un tagad es aktīvi strādāju pie tā, lai radītu par sevi atmiņas.`

Neaizmirstiet padalīties ar šo rakstu ar draugiem.