Lūk ko par to uzrakstīja Facebook pati Mērija:

“Pēc darba es iegāju veikalā, lai nopirktu dažas lietas. Kasē esošais kasieris, paskatoties uz manu nozīmīti, pajautāja man: “Ko jūs tur darāt? ” Es atbildēju, ka esmu medmāsa.

Viņa turpināja: “Esmu izbrīnīta, ka viņi ļauj strādāt jums tādā izskatā. Ko tavi pacienti domā par taviem matiem?”

Pēc tam viņa pajautāja padzīvojušai dāmai, kas stāvēja aiz manis rindā: “Ko jūs domājat par viņas matiem?” Padzīvojusi sieviete atbildēja: “Man nekas nav pret tevi, dārgā, vienkārši, tas nav priekš manis”.

Pēc tam kasieris turpināja komentēt, ka viņi jebkurā gadījumā nepieļautu tādas lietas, arī tad, kad viņa strādāja ātrās apkalpošanas ēstuvē, un ka viņa ir šokā, ka man atļāva strādāt vecu ļaužu pansionātā.

Mērija bija nomākta un nevarēja noticēt par šādu rupju un necienīgu attieksmi pret viņu un viņas ārējo izskatu.

Mērija turpināja: “Es nevaru atcerēties tādus laikus, kad mana matu krāsa traucēja glābt mirstošos pacientus, kas ir vērsušies pie manis pēc palīdzības. Mani tetovējumi nekad man nav traucējuši turēt aiz rokas pacientus tajā laikā, kad viņi bija nobijušies un raudāja, jo Alcheimera slimība nozaga viņiem saprātu. Mani daudzie ausu pīrsingi nekad man nav traucējuši uzklausīt viņu atmiņas par labākām dienām vai arī viņu pēdējās gribas izteikšanu. Mans mēles pīrsings nekad man nav traucējis izteikt pacientiem atbalsta vārdus, kuriem nesen bija diagnosticēta šī slimība, vai nomierināt viņu ģimenes locekļus.“

“Un tagad man paskaidrojiet, kā mans ārējais izskats ir saistīts ar manu pārliecības pilno raksturu, atsaucīgo sirdi, smaidu, un kāpēc tas mani var darīt par nederīgu aprūpes nodrošināšanai un sava darba izpildei!“

Nespriediet par cilvēkiem pēc to ārējā izskata, jo, patiesībā, tas vēl ne par ko neliecina. Ja cilvēks atšķiras no jums, tā vietā, lai sāktu sūdzēties un izteikt nevienam nevajadzīgus spriedelējumus, būtu jāpriecājas, ka pasaulē dzīvo interesanti cilvēki, kuriem pietiek drosmes atšķirties no pelēkās masas.