Mazuļu dzīvesprieks ir apskaužams, katrs cilvēks un viņam līdzīgie piedzīvo šo dzīves posmu, bet pieaugot šis dzīvesprieks burtiski izkūp gaisā. Varētu likties, ka pie vainas ir pašu cilvēku radītā vide un mēs bērnības dzīvesprieku vienkārši nomācam, bet tādā gadījumā dzīvnieku pasaulē pieaugušie saglabātu savu prieku par eksistenci. Tomēr gan cilvēku, gan dzīvnieku pasaulē novērojamas līdzības un dzīvesprieku apspiež pati daba, liekot vairāk domāt par sugas turpinājumu un pilnvērtīgāku dzīvi.