Altajas apgabala ciemā Rakita, šai mājai visi apgāja ar līkumu, jo likās, ka tajā ir kaut āda slikta un neveselīga aura. Kaimiņi tur īpaši nekādus cilvēkus nemanīja, Olesja Lopina, sieviete, kas tur dzīvoja, bieži vien gāja prom, uz darbu, vai pie mīļākā.

Kāds ciema iedzīvotājs, kādu dienu gāja garām mājai un izdzirdēja bērnu bļaušanu. `Izlikās, - padomāja viņš. - TĀDĀ MĀJĀ? Bērni?` Lai pārliecinātos, ka nekā tur nav, kaimiņš piegāja tuvāk logam. Kāds gan bija viņa pārsteigums, kad starp briesmīgo netīrību, saplēstām mēbelēm un noskrāpētām sienām, viņš ieraudzīja bērnu sejas! Vīrietis nekavējoties izsauca policiju.

Pārliecinoties par to, ka iekšā tiešām raudāja bērni, virsnieks Staņislavs Astašenko izlauza durvis, rīkoties vajadzēja nekavējoties. Ieejot mājā, pat pieredzējuši policisti burtiskā nozīmē bija šokēti, no redzētā, visam nespēja pat vārdus piemeklēt. `Ko tādu es pat koncentrācijas nometnē neredzēju`, - stāsta gados vecs kaimiņš.

Istabā, pat dienasgaismā, likās, ka ir ļoti tumšs. Apskatot telpu, policisti jutās, kā briesmīgā murgā: starp atkritumiem, salauztām mēbelēm, tarakāniem, uz netīras grīdas sēdēja bērni, kas bija pieslēgti ar ķēdēm pie trubas. Blakus stāvēja spainis ar ūdeni un pods, lai varētu aiziet uz tualeti.

Mazuļi bļāva un raudāja, sauca mammu palīgā. Tā, bez ēdiena, ar netīru ūdeni viņus bieži atstāja vienus uz vairākās stundām. Dažreiz pat uz pāris dienām.

Lieta par vecāku cietsirdību un nolaidību tika nodota tiesā. Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka bērnus pie ķēdēm slēdza viņu patēvs, jaunais mātes mīlnieks.

Sieviete ļāva šo zvērīgo izturēšanos pret bērniem un pat atbalstīja Nikolaju, savu jauno mīļoto, viņa metodēs: `Būtu viņi bijuši normāli bērni. Savādāk vienus viņus neatstāsi: viņi skraida visur, var kaut kur uzrāpties, kaut ko salauzt`.

Pārsvarā Olesja bērnus nebaroja. Bet ja baroja, tad ... ar baložiem! `Mēs sašaujam maisu un izvārām! - bez sirdsapziņas pārmetumiem atzīstas māte. - Un bērni ēda, protams! Bērni man visu ēda!` Olesja un Nikolajs atbildēja policistiem ar jautājošu sejas izteiksmi. Bet kaut kas ir noticis? Baloži, ķēdes, sāpes un bailes - vajag taču kaut kā audzināt bērnus, galu galā! Atbildē gribējās vienkārši aizgriezties un noklusēt - no tādas nolaidības, gribējās vienkārši raudāt.

Olesjai tika atņemtas vecāku tiesības, Nikolajs tika arestēts. Bērni tagad apmierināti dzīvo pie vecmāmiņas kaimiņu ciemā. Agrāk bērnu māte pie vecmāmiņas mazuļus nelaida. Dzīvojot pie savas vecmāmiņas, Tatjanas Ivanovas, jau pēc nedēļas, bērni manāmi atdzīvojās, sāka smaidīt, jautri spēlēties un bez bailēm komunicēt ar cilvēkiem. `Naktīs viņiem vēl rādās murgi un bļaujot mostas, bet viņi jau atlabst`, - saka vecmāmiņa.

Tagad rajona administrācija nodarbojas ar vecmāmiņas mājas apstākļu uzlabošanu - trijatā mazā mājiņā ir ļoti saspiesti.