Sestdienas rītā es paņēmu savu 8 gadus veco dēlu uz izklaidi kalnos. Brauciens ilga visu dienu. Kad mēs braucām mājās, mēs bijām stipri nomocījušies un izbadējušies, un es atcerējos, ka biju saņēmis ielūgumu apmeklēt labdarības pusdienas, kurām bija jānotiek vakarā vietējā organizācijā “Par dzīvi”. Viens no viscienījamākajiem maniem pasniedzējiem personīgi man pazvanīja vairākas nedēļas iepriekš un palūdza mani piedalīties.

Pēc vakariņām, organizācijas izpilddirektors stādīja priekšā galveno lektoru. Es paskatījos uz augšu un redzēju, ka uz skatuvi dodas jauna lēdija ar ierobežotām iespējām.

Viņu sauca Džanna Džesena.

Džanna pateica “Sveiki”, bet pēc tam nodziedāja trīs visskaistākās kristiešu dziesmas, kādas es jebkad biju dzirdējis.
Pēc tam viņa sāka stāstīt par savu dzīvi. Kad viņas bioloģiskajai mātei bija 17 gadi, bet grūtniecība bija jau 7 mēneši, viņa devās uz ģimenes plānošanas klīniku, lai viņai veic abortu. Tomēr, to izdarīt neizdevās, un pasauli ieraudzīja jauka meitenīte. Diemžēl, meitenīte piedzima ar bērnu cerebrālo trieku un ārsti domāja, ka viņa neizdzīvos, bet ārsti kļūdījās.
Es biju satriekts par viņas stāstu, un palūdzu viņu palikt pilsētā līdz pirmdienas rītam, lai viņa uzstātos mūsu Asamblejas sēdē. Viņa apsolīja padomāt.

Aborts neiedarbojās

Es braucu mājās, kad iezvanījās mans telefons – tā bija Džanna. Viņa piekrita uzstāties. Pirmdien no rīta es pamodos pulksten 6, lai uzrakstītu savu uzstāšanās runu Kapitolijā. Es jutu Dieva palīdzību, kad rakstīju šos vārdus. Es sapratu, ka tas būs svarīgs moments manā dzīvē.

Es uzrakstīju zīmīti palātas spīķerim, kurā jautāju, vai mūsu pēdējā sēdes dienā Džanna var nodziedāt nacionālo himnu, un viņš, protams, piekrita.

Visi zālē bija sajūsmā no šīs jaunās trauslās lēdijas balss. Tas bija vispārsteidzošākā himnas izpildījums, kādu mēs bijām dzirdējuši.

Cerebrālās triekas dēļ Džanna bieži zaudēja līdzsvaru, un drīz pēc tam, kā viņa sāka dziedāt, viņa paņēma mani aiz rokas, lai sevi stabilizētu, un viņa tā trīcēja. Un pēkšņi pusceļā viņa aizmirsa vārdus un sāka dungot. Pēc tam, viņa atkal atsāka dziedāt un zāle dziedāja kopā ar viņu, lai atbalstītu Džannu.

29 gadus vēlāk

Pēc tam, kā Džanna beidza dziedāt, spīķeris paziņoja, ka viņa cieš no bērnu cerebrālās triekas, bet ir kaislīga aktīviste, kas vēlas pievērst lielāku uzmanību šai problēmai.

Pēc tam spīķeris paziņoja par uzstāšanās kārtību. Es sāku nervozi staigāt , domājot, kādu iespaidu var radīt mana uzstāšanās.

Kamēr es gaidīju savu kārtu, es ievēroju, kā viena žurnāliste pienāca pie Džannas un viņai pateica, ka tas bija visaizkustinošākais nacionālās himnas izpildījums, kādu viņa jebkad ir dzirdējusi.

Un tā, pienāca mana kārta, es pienācu pie mikrofona un uzsāku savu runu.

“Deputāti, es vēlos Jūs iepazīstināt ar manu jauno draugu un varoni- viņu sauc Džanna Džesena. Viņa atbrauca šodien no Nešvilas, kur viņa ir pieredzējusi māksliniece. Viņai ir bērnu cerebrālā trieka un viņa aug audžu ģimenē”

“Viņa piedzima agrāk par noteikto laiku, viņas audžumāte pastāstīja, ka viņiem bija lielas šaubas par to, vai Džaneta varēs kādreiz staigāt vai rāpot. Viņa nevarēja pastāvīgi staigāt. Pateicoties viņas mātes neskaitāmajām lūgsnām, viņa, galu galā, iemācījās sēdēt, rāpot, bet pēc tam – stāvēt. Neilgi pirms savas ceturtās dzimšanas dienas viņa sāka staigāt.”

Saldā atriebība

Tā bija sagadīšanās. Kad Sabiedriskās organizācijas līdere Alise Meddena pienāca pie Džannas un viņu apsveica.
Kad aplausi noklusa, es pacēlu roku, lai man vēlreiz dod vārdu.

“Mani sauc Teds Hārvijs, bet, lūdzu, ļaujiet man pastāstīt atlikušo notikuma daļu.

“Bērnu cerebrālā trieka ir nevis kaut kādi ķermeņa trūkumi, bet gan viņas mātes izvēle”

“Džannas mātei bija 17 gadi, kad viņa griezās ģimenes plānošanas klīnikā. Akušiere uzsāka veikt abortu ar sāls palīdzību, kā rezultātā, uzkrājās augsta sāls koncentrācija, kuru auglis pārstrādāja. Šādas procedūras laikā, auglis tiek sadedzināts no iekšpuses un no ārpuses, un mazulis piedzimst miris. Tomēr, Džanna ir piemērs tam, ka šāds aborts ne vienmēr sasniedz savu mērķi. Skābekļa trūkuma dēļ Džanna piedzima ar trieku.

Urā! Āmurs nolaidās!

Pēc tam, kā es pateicu savu pēdējo frāzi, palātas spīķeris mani pievilka pie sevis un pateica: “ Pārstāvi Hārvij, es atļaušu Jums turpināt šo pazīšanos, bet ne tādēļ, lai to izmantotu šajā palātā.”

Vienā no brīžiem es pateicu:

“Spīķera kungs, es saprotu. Es tikai gribēju norādīt uz to, ka mēs šodien svinam genocīda mantojuma 90-o gadadienu.”
Klusums.

Kapa klusums.

Es atgriezos savā vietā, drebot kā lapa. Es biju Likumdošanas palātā jau 5 gadus, un šī uzstāšanās bija tā vērta.
Vairākuma līderis nerunāja ar mani līdz dienas beigām.

Kapa klusums.

Nākamajā dienā “Denver post” tika minēts: “ Aborta sitiens”. Avīzē tika minēts, ka no manas puses bija ļoti nekorekti izmantot cilvēka likteni kā piemēru savā personīgajā politikā.”

Bet Džanna paziņoja, ka viņa bija ļoti priecīga, ka pastāstīja par sevi. Viņa pateica sekojošo: “Paldies Dievam! Viņš organizēja to visu, un es biju lepna, ka varēju nospēlēt savu lomu.”