Cik bieži tu domā par to, kas var piekļūt tavām fotogrāfijām, kad augšupielādē tās internetā? Protams, reti, ja tu vispār par to domā. Bet tavas fotogrāfijas un detalizēti paziņojumi par ikdienas režīmu var kaitēt ne tikai tev, bet arī tev dārgākajiem cilvēkiem - taviem bērniem!

Smieklīgas bērnu bildes

Vēlme padarīt dzīvi publisku un kļūt slavenam ar smieklīgām bērnu ainām var nepatikt taviem bērniem, kad tie izaugs un iemācīsies darboties ar datoru. Viņi varēs izlasīt visu, par ko tu rakstīji. Arī tavu bērnu draugi atradīs šīs fotogrāfijas un ierakstus, bet pie mūsdienu audzināšanas un augstprātības līmeņa, tas var diezgan spēcīgi sabojāt asinis.

Tikai padomā - dzīvo pagaidām mazs un neapdomīgs cilvēks. Katrs viņa solis un ikdienas rutīna ir kārtīgi iemūžināta un pierakstīta. Tava bērna sasniegumiem un neveiksmēm var sekot visi, sākot no kaimiņu tantes Ļenas un beidzot ar tāltāliem radiniekiem. Tad šie radinieki brauc ciemos un sāk runāt par to, kāds tavs dēls vai meita ir smieklīgi, kad pirmo reizi iemīlējušies, uz podiņa vai zaļumos (vējbakas nepāriet jau otro nedēļu).

Bet dēls un meita klausās šīs sarunas un viņiem paliek skumji un nepatīkami. Šķiet - ko gan var saprast vēl neformēta persona. Var, un kā vēl! Bērni bēdas un aizvainojumu atceras uz ilgu laiku. No bērnības problēmām un kompleksiem veidojas pieaugušo nepatikšanas un zema pašcieņa. Un tagad, jau pieaugušies cilvēki mokās, nevar mierīgi dzīvot, jo kāds kādreiz izsmēja.

Izrādās, ka bērns, kuram nav tiesību izvēlēties, zaudē savu privāto dzīvi jau no dzimšanas. Viņa attīstībai, autiņbiksītēm, bezzobu smaidam, var sekot līdzi visa pasaule. Vai arī daži paziņas - kuri nav pārāk labi zināmi. Publikācijas bez pārtraukuma informē par mazākajām izmaiņām trauslo bērnu dzīvē.

Tu māci saviem bērniem neuzticēties svešiem cilvēkiem. Nekur ar viņiem neiet, nesēsties automašīnās un skriet pie vecākiem, tiklīdz ir parādījušās briesmas. Bet lieta ir tāda, ka maziem bērniem vērtējuma spriedums nav pilnībā izveidots. Un piedāvājumu doties skatīties uz kucēnu var uztvert priecīgi un ar entuziasmu. Pēc tam sākas problēmas, izpirkumi, sludinājumi ”Palīdziet man atrast meitu” un sākas veltīgas cerības par palīdzību.

Vecāki vainos visus, izņemot sevi, par stulbumu katru dienu paziņot pasaulei, kur mācās bērns, uz kādu mūzikas skolu iet, kā sauc viņa kucēnu un kā sauc viņa vecmāmiņu un vectētiņu. Apziņa par noziedzīgo nodarījumu pret tavu dzīvi (tu pati par to ilustratīvi esi pastāstījusi) ir viņam rokā.

Nākamajā reizē, kad tavs bērns atteiksies fotografēties, kārtīgi padomā. Varbūt viņš to dara apzināti. Varbūt mazajam cilvēkam nepatīk atrasties zem viedtālruņa kameras, un pēc tam skatīties, kā par viņa fotogrāfiju diskutē. Jo mūsdienu bērnos apziņa pamostas daudz agrāk, nekā to var iedomāties pieaugušie.

Redakcijas ieteikums

Ir vēl viena jautājuma puse. Par ko tu rakstīsi, kad bērns pieaugs? Tagad tu aizpildi draugu lentu ar nebeidzamu fotogrāfiju plūsmu. Bet laiks iet, un šīs dzīves jēga iet kopā ar augošo bērnu. Ar ko piesaistīsi savus draugus un sarunu biedrus tad?

Atceries, ka bērns ir tikai viesis tavā mājā. Viņu vajag barot un audzināt drošībā, bet meklēt viņa dzīves jēgu nevajag. Tā tu neapvainosi sev tuvu cilvēku un paliksi pašpietiekama, pat tad, kad tavas vecāku un bērna attiecības kļūs vājākas.