Mani pameta meitene. Tad es aizbraucu uz savu dzimto pusi, bet tur iet viņa ar savu jauno draugu....

29.08.2017

Gadās, ka nemaz negribas celties no gultas. Šodien bija tieši šāds rīts. Garastāvoklis īpaši riebīgs - depresija pēc šķiršanās ar meiteni jau ir pagājis, bet ir iestājusies kaut kāda apātija.

Pēdējo dienu laikā galīgi negribas ēst, darbs nesagādā prieku, pat alus ir kļuvis bezgaršīgs. Sēžu uz gultas malas un skatos pa logu. Bet uz ielas līst lietus, pelēki mākoņi ir pārklājuši debesis. Šāds skats vēl vairāk rada vēlmi palikt mājās un aizmirst par darbu.

Raksta turpinājums

Foto: ofigenno.com

Bet es vīrišķīgi aizgāju uz labierīcībām. Iegāju dušā, uzvārīju kafiju un pat pāris sviestmaizes.

Foto: ofigenno.com

Nesteidzīgi sakošļāju savas nabadzīgās brokastis un devos uz metro. Ticis līdz birojam, saņēmos un tomēr devos cīņā ar jaunu darba dienu.

Foto: ofigenno.com

Diena paskrēja diezgan ātri. Darba gandrīz nebija. Meitenes nesalauza nevienu printeri un pat nepiesējās ar lūgumiem paburties ar nebeidzamām datora problēmām.

Foto: ofigenno.com

Pa ceļam uz mājām, iegāju tuvākā veikalā un nopirku sev cīsiņus un makaronus vakariņām. Redz, es jau esmu savā rajonā. Lēnām eju starp pelēkām daudzstāvu mājām, un te man signalizē kaut kāds vīrelis mašīnā.

Foto: ofigenno.com

Negribot es pagriezos un piegāju viņam klāt. Cilvēks nolaida stiklu un jautri pajautāja man, kā viņam nokļūt Rožu ielā. Es lieliski zināju ceļu, jo tā bija iela, kura atrodas blakus manai mājai. Ātri paskaidroju, kur tā atrodas, un jau taisījos iet tālāk.

Foto: ofigenno.com

Nekā nebija. Jautrais onkulis piedāvāja mani aizvest, un es biju ar mieru. Knapi vilku kājas. Es iesēdos salonā, un pār mani pārvēlās pozitīvu un aizmirstu notikumu atmiņu vilnis.

Viņa aizveda mani līdz manai sētai, kurā pastaigājās tā pati muļķe, kura mani pameta. Viņa jau bija ar jaunu puisi. Man pēkšņi sagribējās izskatīties solīdāk, es pat izspiedu no sevis smaidu, kad viņa uz mani paskatījās.

Foto: ofigenno.com

Viņa pienāca un painteresējās, kā man iet un tādā garā. Un te notika kas negaidīts. Onkulis izkāpa no mašīnas un pajautāja man: ”Šef, jūs uz īsu brīdi vai es varu uz mājām aizšaut, uz stundiņu?” Ja tu redzētu tās muļķītes acis tajā mirklī. Kaut gan arī manas bija ka monētas no pārsteiguma.

Foto: ofigenno.com

Es ar plašu smaidu atbildu savam ”šoferim”, ka viņš var atpūsties. Viņa aizskrien, visa asarās, bet viņas jaunais draugs aiz viņas. Un te onkulis vienkārši sāk histēriski raustīties no smiekliem. Redzētu jūs viņa sejas izteiksmi!

Foto: ofigenno.com

Morāle šim stāstam ir vienkārša - palīdzi cilvēkiem un esi pozitīvs, neskatoties ne uz ko. Pēc šī dīvainā notikuma, es stingri nolēmu, ka neskābšu un sākšu par sevi rūpēties. Jo ap mani ir tik daudz lielisku meiteņu.

Nekad nenolaid degunu un ar smaidu satiec jebkuras nedienas. Atstāj savus komentārus un dalies ar šo rakstu ar draugiem.

Zini vairāk? Papildini aprakstu ar savu viedokli vai faktiem!