-
- 9275 x
-
https://torno.lv/Ri1lPRj
Es vienkārši ar šausmām apzinos, cik ilgi mana galva atradās smiltīs un negribu, lai kādas atkārtotu manas kļūdas. Viņš bija no tiem, kurš no manis izvairījās un meloja, bet tagad es saprotu, ka mana toreizējā uzvedība nevarēja palikt nesodīta.
Katru reizi norādot uz viņa kļūdām ar pārliecību par savu taisnību, es grāvu mūsu 10 gadus ilgo laulību. Viņš meloja acis nepamirkšķinot. No manis viņš norobežojās daudz straujāk iegrimstot darbā, lai tikai atkal un atkal nepārdzīvotu to, kas notika mājās.
Pirmajos mēnešos kopš mūsu šķiršanās, apsūdzība bija mans galvenais instruments. Es bez apstājas atkārtoju "Kā viņš varēja?", "Kā viņš uzdrošinājās?". Apkārt sev apvienoju armiju no līdzjutējiem un tiem, kas "neieredz " šo vīrieti.
Katru viņa pārkāpumu es uzreiz pārvērtu par kraha iemeslu, žēlojot sevi - nabaga, pašaizliedzīgo un daudz cietušo sievu. Tas turpinājās, līdz mans psihoterapeits mani uzaicināja uz sarunu un lika paskatīties uz visu no citas puses. Izrādījās, ka viss nav tik skaisti. Lūk, manas galvenās kļūdas.
Raksta turpinājums
1. Pirmajā vietā bija bērni
Mīlēt savus bērnus nav sarežģīti - tam vajadzīga minimāla piepūle. Laulība ir cita lieta. Laulība ir darbs, kā tikko pie mana apvāršņa parādījās šis darbs, es metos būvēt dzelzceļa konstruktoru vai lasīt grāmatiņas. Kad es zināju, ka mans vīrs kaut kur nevar ar mani aiziet, es sāku plānot gājienu ar bērniem. Es mierināju sevi ar domu, ka viņš izvēlēsies darbu un mūžīgi biju neapmierināta par retām ģimenes pastaigām. Es izvēlējos vāļāties gultā ar bērniem, bet vīru zāģēju par vēlu ierašanos mājās. Tā rezultātā mēs gandrīz nekad nepalikām divatā un nepavadījām naktis kopā bez bērniem. Varbūt reizi gadā uz kāzu gadadienu.
2. Es nenoteicu robežas vecākiem
Viņi atskrēja pie mums uz mājām negaidīti bieži vien pirms tam nebrīdinot. Darīja to, ko viņiem nelūdza un braukāja ar mums atvaļinājumos. Viņi audzināja bērnus un es baidījos viņiem pateikt "nē" baidījos, ka apvainosies. Vārdu sakot, likās ka vīrs kopā ar mani apprecēja visu savu ģimeni.
3. Es viņu pazemoju
Es vienmēr ticēju, ka mīlestība ir godīgums, bet visi zinām, ka taisnība var ievainot. Kad mēs pieradām viens pie otra, es pārstāju mēģināt nedzelt un vienkārši pārslēgties uz sarunām ar mammu, draudzenēm un kolēģiem. Tā vietā, lai palīdzētu atjaunot vīrieša pašcieņu es atklāti viņu mīdīju. Es noniecināju viņu, viņa draugus, darbu, saucot to par bezjēdzīgu. Es piekasījos tam, kā viņš dara to vai citu lietu. Pat neaizdomājoties, ka visa vaina bija tajā, ka nebija tā kā es vēlos, lai tiek darīts. Es runāju ar viņu kā ar bērnu, kontrolēju viņa finanses un grauzu par katru centu. Pat gultā es varēju aizrādīt. Mūsu laulības beigās cieņa pret vīru bija nulle, un es nebeidzu par to atgādināt katru dienu.
4. Es necentos iemācīties cīnīties ar viņu savādāk
Varbūt jūs uzskatīsiet, ka vārds "cīnīties" te neiederas. Bet lieta ir tāda, ka es vienkārši klusēju, ja mani kaut kas neapmierināja. Taču pēc tam, kad sniega pika pārvērtās gigantiskā lavīnā, es bruku viņam virsū un ne sliktāk par tornado. Pēc kārtējās mājas mēroga katastrofas, es sev teicu: "Viss normāli, nevar taču sieviete visu to paciest". Tagad atskatoties sapratu, ka uzvedos kā īsta maita. Es to neuzrakstīju, vēloties atgriezt vīru un būt piedotai, es ar šausmām apzinos, cik ilgi mana galva slēpās smiltīs un negribu, lai kāds atkārto manas kļūdas. Lai gan mani aizvainoja, ka vīrs aizgāja pie citas sievietes, tālāk no mūsu problēmām, es redzu, ka daudzās reizēs es pati viņu uz tādu rīcību pamudinājusi. Ģimenē vajag būt pacietībai, sapratnei un maigumam, bet nevis strīdiem, skandāliem un sadursmēm.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts
