Par rusofobiju
– Krievi ir vieni tiem, kas tikuši vajāti tikai par piederību savai nācijai. Man pret to ir ļoti noraidoša attieksme. Man ir nepieņemami jebkādi prātojumi par nācijas kolektīvo vainu tikai tāpēc, ka daži cilvēki, kuru reputācija ir pretīga, pieder pie šīs nācijas. Tāpēc es neciešu, kad runā ko sliktu par armēņiem, poļiem, čigāniem… Tāpēc es ļoti asi reaģēju uz visām šīm lietām un redzu, ka šobrīd rusofobija, naids pret visu krievisko, pret Krieviju, aizspriedumaina attieksme pret mums, vairāk nekā dīvaini vispārinājumi sāk atgādināt to, ko savulaik rakstīja par krieviem tādi plaši pazīstami rusofobi kā Kārlis Markss, Alfrēds Rozenbergs un citi fašisma ideologi.
Vienā no savām publikācijām Facebook paņēmu citātus no Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksejevičas grāmatām un intervijām un vārda “krievi” vietā ieliku “ebreji” – sanāca absolūti graujoša, bezkaunīga nācijas zākāšana. Elementāra tehniska aizvietošana parādīja to ļoti uzskatāmi. Es godīgi brīdināju savus lasītājus par to, ka vārdi ir nomainīti apzināti, ka tas nav feiks, taču tas arī tāpat bija acīmredzami. Jāsaka, ka šobrīd ļoti daudzi cilvēki, īpaši mūsu krievvalodīgie liberāļi, jūt, ka rusofobija ir tieši tā prece, kuru ar prieku “apēdīs” Eiropā. Tā ir sanācis arī ar Aleksejevičas kundzi. Tāpēc man ir nepieņemamas šīs cilvēkus nīstošās tendences, kas izpaužas aizliegumos lietot kādu valodu, vēstures izkropļojumos un nievājošā attieksmē pret kādu no tautām. Un es vienmēr uzstāšos pret to.
Sarkanā līnija nacionālajā jautājumā
Patstāvības alkas un mīlestība pret savu dzimteni un valodu ir raksturīgas ļoti daudzām nācijām, un es to atbalstu.
Bet, lūk, metafizisko pasaules uzskatu kosmopolītismu es gan nekad neesmu atbalstījis. Es ar šausmām vēroju tendences Eiropā, kur sāk parādīties nacionālistiskas izpausmes. Tas nenotiek uz tukšas vietas, bet gan tādēļ, ka ir globāla tendence unificēt visas tautas un nācijas. Bet tas nozīmē atteikšanos no savas unikālās kultūras. Es ar šausmām vēroju, kas notiek manā mīļotajā Vācijā – kad bērniem skolā netiek mācīta vācu literatūra, jo tā esot tikai daļa no kopējās pasaules literatūras. Tā ir vardarbība pret Vācijas cilvēkiem, kultūru un vēsturi, kas man, protams, nepatīk. Un tā ir stabila tendence.
Taču mīlestībā pret savu tautu nedrīkst pārkāpt sarkano līniju – robežu, kas atdala mīlestību pret savu kultūru un valodu no sajūtas, kas esi īpaši izredzēts.
Vladimira Vigiļanska grāmatu “Русский ключ” var iegādāties grāmatnīcu tīklā “Polaris”.
Avots:
lat.mixnews.lv/2020