Acteku impērijā

Acteki nežēloja pat savus bērnus. Tā, ja tiesneši atzina, ka dēls ir nopietni noziedzies, tēvs viņu varēja pārdot verdzībā. Sīku pārkāpumu gadījumā bērnus pēra gan ar žagariem, gan ar pletni, kā arī, aktīvi lietoja dedzinošus piparus.

Sodītajam bērnam lika elpot ugunskura dūmus, kuros bēra piparus, vai pat ar tiem iesmērēja acis. Par melošanu caurdūra lūpu ar rūgtu un indīgu kaktusa adatu, kuru ilgu laiku bija aizliegts izņemt. Bet par īpaši smagiem gadījumiem bērnus varēja atstāt sasietus uz ielas pa nakti dubļos.
 
Pieaugušos sodīja daudz bargāk. Nāves sodu varēja piespriest par to, ka cilvēks nēsāja apģērbu, kas neatbilda viņa statusam. Tomēr, brīvdomību neviens nepieļāva: tiesas spriedumu paziņoja tiesneši pēc nopietnas izmeklēšanas, kas varēja ilgt līdz 80 dienām. Nāves sods tika izpildīts, nomētājot cilvēku ar akmeņiem, nosmacējot vai arī, rituāli upurējot.

Interesanti, ka pret augstmaņiem bija daudz nopietnākas prasības, nekā pret parastajiem cilvēkiem. Piemēram, amatpersonas un priesterus uzreiz sodīja ar nāvi par dzeršanu, bet parastiem cilvēkiem par šādu pašu pārkāpumu pirmajā reizē noskuva galvu un nojauca māju.

Senajā Romā

Lai gan savam laikmetam romiešu tikumi bija ļoti humāni, ar noziedzniekiem neviens ilgās ceremonijās neielaidās. Nāves sods bija ierasta parādība, bet, atšķirībā no pārkāpuma, mainījās nāves soda izpildes veids.

Tā, par labības zādzību noziedzniekam nocirta galvu, par slepkavību- slīcināja maisā kopā ar vairākiem dzīvniekiem ( čūskām, gaili, mērkaķi vai suni), par nenomaksāto parādu – cirta ķermeni gabalos, bet par aizdedzināšanu- sadedzināja dzīvu. Pie tam, pirms katra nāves soda notika ilga un mokoša pēršana.

Senajā Romā

Senajā Ķīnā

Iespējams, Ķīnu var nosaukt par izsmalcināto sodu līderi. Tā, pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras noziedzniekiem varēja nogriezt pēdas, izsist vai caururbt ceļgalu bļodiņas, tetovēt, kā arī, nogriezt degunu un ausis.

Patiesībā, soda nežēlība bija atkarīga tikai no tiesneša fantāzijas, kas paziņoja spriedumu. Tā, piemēram, likumpārkāpēju varēja kastrēt, pēc kā noziedznieks varēja noasiņot, ierakt zemē dzīvu, izvārīt verdošā ūdenī vai arī, sist krustā un atstāt svelmainā saulē...

 Tāda nežēlībā Ķīnā saglabājās vairākus tūkstošus gadu. Piemēram, līdz pat 1905. gadam par tēva slepkavību vai par dzimtenes nodevību bija paredzēta nāve “no tūkstoš griezumiem”. Notiesāto apdzirdīja ar opiju, lai viņš pārāk ātri nenomirst no sāpju šoka, piesēja kailu pie staba, bet pēc tam ar zāģiem un nažiem grieza nost nelielus ādas gabalus...

Senajā Krievijā

Krievijā par visasinskārāko tirānu ir pieņemts uzskatīt Ivanu Bargo, kas aktīvi pielietoja spīdzināšanu uz statnes, sadalīšanu četrās daļās, masu noslīcināšanu, uzduršanu uz mieta un dedzināšanu ar uguni. Tomēr, reformators Pēteris I arī bija sodu izgudrotājs.

Lai gan augstākais soda mērs neatšķīrās ar daudzveidību, sodi par sīkiem noziegumiem bija diezgan izsmalcināti un skarbi. Tā, par zādzību zaglim vajadzēja staigāt pa asiem koka mietiem. Bieži vien noziedzniekus apzīmogoja ar karstu dzelzi, pie tam, simbols, kas tika izdedzināts uz ķermeņa, atbilda nozieguma pirmajam burtam.

Parastajos gadījumos apgrieza ausis, nocirta rokas, pirkstus, izrāva mēli vai nāsis...

Kā saka viena no pazīstamajām parunām: “Likums ir bargs, bet tas ir likums”. Šie nosauktie sodi ir kā nežēlīga spīdzināšana, bet tajos laikos sabiedrība to uzskatīja par normu.