Lai gan parasti mēs esam stiprāki un tuvāk pieķērušies mātei, tēva tēls vienmēr ir pie apvāršņa. Pat tad, kad viņa nav tuvumā, viņa klātbūtne ir mūsu dzīves fonā. Viņš ir mūsu padomdevējs un aizstāvis, pat ja viņš nesargā un neaizstāv. Mēs viņam piedēvējam šo lomu, pat to neapzinādamies.

Lūk, ko mēs zaudējam, kad mirst mūsu tēvi: kad mirst tēvs, mūsu identitāte mainās.

Ar tēvu jūs esat viens cilvēks, bet pēc viņa nāves - cits. Vienalga, cik jums gadu: 30, 40 vai 50. Kamēr vecāki ir dzīvi, daļa no mums joprojām dzīvo bērnībā.

Pēc tēva nāves visa mūsu identitāte pārdzīvo izmaiņas. Tagad mums seko līdzi nākamās paaudzes, un mūs neviens nevada. Tas biedē un rada vientulības sajūtu.

Vēlāk sākas jaunas pieaugušas identitātes radīšanas process. Tas nenotiek automātiski un ne bez mokām. Mums jāsāk apzināties sevi un savu vietu citu cilvēku dzīvē.

Kad mirst tēvs, mēs zaudējam enkuru. Kādu laiku mūs nes pa viļņiem.

Kad mirst mūsu tēvi, rodas nostalģija par nebijušo.

Mums nekad nebūs cita tēva. Tas ir pilnīgi neiespējams zaudējums. Vai ir bijušas labas attiecības ar viņu vai sliktas, mēs vienmēr ilgojamies pēc nebijušā.

Ja tēvs bija tuvs un mīlošs cilvēks, mēs ilgojamies pēc tā, ko viņš mums deva. Par to, ko viņš darīja, lai mēs būtu laimīgi. Mums liksies, ka mēs neesam viņa dāvanu cienīgi, ka neesam pietiekami pateicīgi, nepievērsām viņam uzmanību.

Ja attiecības ar tēvu bija saspringtas, tad viss būs sarežģītāk. Mēs sāksim pārdzīvot par bijušajiem strīdiem un konfliktiem ar tēvu. Jo tagad mums vairs nav iespējas tos nogludināt un pateikt, ka mēs viņu mīlam.

Līdzīgi arī ar tēvu, kura mums nebija. Pie ilgām ciešanām viņa prombūtnes laikā pievienojas mūžīgā zaudējuma rūgtums. Tas ir kā aplis, no kura nevar izkļūt.

Un vēlme doties tālāk.

Lai kādi būtu konkrēti apstākļi, kad mirst tēvs, mēs parasti ciešam. Un maināmies- bieži vien, uz labāko pusi. Iespējams, ka bez viņa stingrā tēla mēs ļaujam sevī attīstīt kaut kādas savas personības puses, kuras viņš nomāca.

Tomēr, zaudējums joprojām sāpēs diezgan ilgi. Ar gadiem kļūs vieglāk. Galvenais ir saprast, ka sāpes un ciešanas pēc tēva nāves ir normāli. Pat ja jums ir 50 gadi, tas joprojām sāp.

Psihologs Džins Safers iesaka domāt par to, kādu mantojumu atstājis tavs tēvs. Atrodiet atbildes uz 5 galvenajiem jautājumiem:

• Ko es saņēmu no tēva?
• Ko es gribu saglabāt?
• No kā es vēlos atteikties?
• Par ko es nožēloju, ka neesmu paguvis saņemt?
• Ko es vēlētos viņam dot, bet nepaguvu?