No angļu valodas nāk frāze, kura tulkojas, kā "6 pēdas zem zemes". Cilvēki to izmanto, lai apzīmētu nāvi, vai bēres. Bet diez vai kāds būtu aizdomājies par to, kāpēc mirušos glabā tieši 6 pēdas zem zemes (2 metri).
Šī tradīcija nāk no tālā 1655. gada, kad visu Angliju izpostīja buboņu mēris.
Šajos baisajos gados cilvēki baidījās no infekcijas izplatīšanas un Londonas vadība izdeva speciālu norādi, kā rīkoties ar bojā gājušo līķiem, lai izvairītos no infekcijas izplatīšanās.
Tieši tad tika nolemts, ka kapa vietas jārok 6 pēdu dziļas (2 metri).
Daudzi cilvēki šaubījās, ka tas būtu pareizs risinājums, jo galvenokārt infekciju pārnēsāja kukaiņi, nevis mirušo cilvēku ķermeņi. Jebkurā gadījumā, šis standarts ir palicis līdz pat šai dienai.
ASV, piemēram, standarta dziļums ir atkarīgs no štatiem. Daudzos gadījumos tas ir 18 Collas.
Attiecīgi dažu štatu amatpersonas uzskata, ka pusotrs metrs ir vairāk, kā pietiekams dziļums.
Bet ir arī gadījumi, kad mirušos apglabā 4 metru dziļuma, kas tiek darīts tāpēc, lai virs tiem būtu pietiekami daudz vietas, lai apglabātu vēl kādu. Parasti šāda procedūra tiek veikta, lai vieta būtu radiniekiem, vai tuviem cilvēkiem.
Divu metru dziļums mūsdienās ir visizplatītākais standarts. Dziļums, kurš pārsniedz divus metrus var izraisīs problēmas,
piemēram, Ņūorleānā, kurā ir daudz zemūdens straumju, vēl jo vairāk ir bijuši arī gadījumi, kad zārki, kuri ierakti pārlieku dziļi, tika izstumti no augsnes.
Lielbritānijā cilvēki joprojām pieturās pie tā paša standarta, kurš tika pieņemts pirms vairākiem gadsimtiem.
Protams, tagad iemesls ir pavisam cits. Speciālās iestādes aicina cilvēkus būt piesardzīgiem un glabāt zārkus tik dziļi, lai
dzīvnieki nevarētu izrakt tos un tikt pie zārka, vai ķermeņa.
Neaizmirstiet padalīties ar šo rakstu ar saviem draugiem!
