Plaši magoņu opiju izmantoja aziātu valstīs, kur vīna darināšanas kultūra bija maz attīstīta vai tikai aizliegta ar reliģiju. Tieši šeit opiju saka izmantot ne tik daudz ārstnieciskos nolūkos, kā relaksācijai.

Sākumā magones vienkārši rija sausas, vai arī mērcēja tās ūdenī. No šādas lietošanas efekts bija vairāk tonizējošs, ne apdullinošs, bet ar tas bija tikai sākums, tika izdomāti jauni veidi, kā lietot šo augu.

Pasaulē sāka smēķēt tabaku, tad arī izmēģināja opiju smēķēt. Sākumā to maisīja ar tabakas lapām (šo maisījumu nosauca „madak”). Tā bija diezgan viegla narkotiska viela, jo opijs degot, zaudēja savas īpašības.

Lai arī visvairāk opiju audzēja Indijā, patiešām spēcīgu narkotisku vielu no tā taisīja Ķīnā. Tieši tur XVIII gadsimta vidū tika izgudrotas speciālas opija pīpes. Tās nepiebāz pilnas un nededzināja. Tā vietā, opija bumbiņu sakarsēja uz lampas līdz temperatūrai, kura tuva vārīšanās temperatūrai, pēc tam smēķētājs ātri ievilka tvaiku caur speciālu pīpi.

Šai procedūrai bija nepieciešams attīrīts opijs, kurā morfīnu bija 50 reižu vairāk nekā madakā! Tagad jau efekts bija daudz spēcīgāks. Opija smēķētāji vienkārši uz vairākām stundām izkrita no reālās dzīves!

Tieši Ķīnā opija smēķēšana izplatījās jau sabiedrībā. Britu tirdzniecības shēmas aktīvi veicināja šo slikto paradumu.

No Ķīnas izveda daudz vairāk preču, nekā ieveda. Tā bija pašpietiekama valsts, kurai neko daudz no ārpasaules nevajadzēja. Bet pašiem sava opija viņiem nebija. Britu tirgoņi, kuriem bija neizdevīgi vest pustukšus kuģus, visātrāk attapās, uz ko varēja nopelnīt naudu un noorganizēja magoņu ievešanu no Indijas (kura tajā laikā bija Anglijas kolonija) uz Ķīnu.

Sākumā opijs bija dārgs prieks, to varēja atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki. Bet pateicoties, attapīgiem britiem, cena uz šo narkotiku drīz vien kritās, un to varēja atļauties vidusmēra ķīnietis. Nav nekāds brīnums, ka drīz vien opijs appludināja visu valsti.

Neskatoties uz to, ka oficiāli opija tirgošana bija aizliegta, tas nevienu neapstādināja. Ķīnas valstsvīri bija korumpēti un nekādi netraucēja narkotiku tirgoņiem. Pirmā XIX gadsimta pusē narkotiku lietotāju daudzums sasniedza nebijušus apjomus.

Beigu beigās Ķīnas valdības pacietības mērs bija pilns un tie nolēma tikt galā ar šo problēmu. Aizgāja pat tik tālu, ka britu kuģus, kuros pārveda opiju sāka gremdēt! Protams, britu valdībai tas nepatika, tādēļ tika sūtīta speciāla flote tieši tirgus kuģu aizstāvībai.

Drīz vien ķīniešu un britu armijas ķīviņi pārvērtās par īstiem kariem. Vēsturnieki atzīmē divus šādus konfliktus. Pirmais opija karš ilga no 1839 līdz 1842. gadam, bet otrs opija karš – no 1856 līdz 1960. gadam.
Britu tirgoņi praktiski bija monopolisti opija tirgū, nav nekāds brīnums, ka drīz vien šī narkotika nokļuva arī Miglainā Albionā. Sākumā opijā nesaskatīja nekādus draudus. Gluži otrādi, tas tik uzskatīts par lieliskā zālēm!

Eiropas ārsti izmantoja šīs zāles, lai ārstētu praktiski visas kaites. To izrakstīja, ja bija diareja, dizentērija, astma, reimatisms, diabēts, malārija, holēra, drudzis, bronhīts, bezmiegs un vienkārši, lai mazinātu jebkuras sāpes.

Jebkurus pilienus uz opija bāzes varēja nopirkt jebkurā britu aptiekā. Ārstu izglītības līmenis tajā laikā bija tik zems, ka viņi bieži nespēja noteikt, ka pacientam ir atkarība no opija un kaulu laušanu tie uztvēra kā citu slimību simptomu, kuru atkal ārstēja ar to pašu opiju.

XIX gadsimta pirmajā pusē tikai Anglijā ieveda aptuveni 20 tonnas opija, turklāt tas bija pilnīgi legāli. Vēl vairāk, valstis aicināja vietējos zemniekus sākt audzēt opija magones savos īpašumos!

ļoti ātri opijs pārstāja būt tikai zāles, briti ātri uzzināja par tā narkotisko iedarbību. Tos izglītoja ķīnieši. Visvairāk opiju lietoja tieši 1840-tos gados, kad tika aizliegts alkohols.

XIX gadsimta otrā pusē opijs kļuva pat moderns. Pīpes tika speciāli izrotātas, pašlaik tas tiek augsti, vērtētas antikvariātos.

Ilgu laiku opijā nesaskatīja nekādus draudus, tikai pašās XIX gadsimta beigās Eiropas valstis sāka cīņu ar šo narkotiku. Tas, ka opiju bija sarežģīti lietot, palīdzēja viņiem šajā smagā cīņā. Pīpes vienkārši salauza, bet tos, kuri mācēja sagatavot narkotiku arestēja. Mājas apstākļos lietot šo narkotiku bija visai sarežģīti un neērti.

Kaut gan, cīņa ar opiju noveda pie vēl vienas narkotikas izplatīšanos – heroīna. Tieši ar to XIX gadsimta beigās sāka ārstēt pacientus no opija atkarības...

Kā redzi, narkotikas var sabojāt likteni ne tikai atsevišķam cilvēkam, bet pat izmainīt politisko pasaules karti! Ja tev šķita interesants šis raksts, dalies ar to ar draugiem!