Ļaunprātīgas attiecības

XX gadsimtā zinātnieki eksperimenta gaitā atklāja hospitāļa sindromu. Mazus bērnus ievietoja ideālos slimnīcas – sanatorijas apstākļos. Viņiem bija viss: ēdiens, apģērbs, rotaļlietas, bet blakus nebija tuva cilvēka. Pēc kāda laika viņi sāka slimot “no skumjām”.

Šis eksperiments parādīja, ka bērnam nepieciešama mamma tam, lai viņam būtu ko mīlēt. Bērns pieķerās vecākiem pat tad, kad viņi izturās pret bērnu ne labākā veidā un netiek galā ar vecāku pienākumiem, viņš mīl tik un tā.

XIX–XX gadsimtu mijā Rietumeiropas valstu kultūrā izveidojās īpaši uzskati par bērnu audzināšanas principiem. Bagātās ģimenēs ar bērniem nodarbojās auklīte, lai netraucētu mammai. Tika uzskatīts, ka bērnam jābūt redzamam, bet ne dzirdamam. Bet pārlieka pieķeršanās vecākiem veidos izlutinātu, nepatstāvīgu un bezpalīdzīgu personību.

Vēl vairāk, kad bērns nokļuva slimnīcā, viņam centās nodrošināt sterilus apstākļus un mamma to sarakstā netika iekļauta. Zemākie sabiedrības slāņi tādu “greznību” atļauties nevarēja. Viņu bērniem deva tādas pašas zāles, bet papildus bija tuva cilvēka aprūpēti un izveseļojās ātrāk nekā bagātie.

Turīgu cilvēku bērnus neviens neapciemoja, izņemot medicīnisko personālu lielā skaitā. Viņi atradās inkubatora apstākļos un jutās vientuļi, lēnām izdzisa slimnīcas gultā. Viņiem negaidīti radās zarnu trakta slimības, jaunas infekcijas, problēmas, kuras nekādi nebija saistītas ar tām, kuru dēļ viņi nokļuva slimnīcā sākumā.

1950 – ajos gados britu psihiatrs Džons Boulbijs sāka pētīt pieķeršanās teoriju, ar kuru aizsākās mūsdienu uzskatu attīstība par vecāku un bērnu atiecībām.

Sava darba “Piesaiste un zaudējums” trīs sējumos viņš atbildēja uz vienu jautājumu “Kas bērniem vajadzīgs no mātes?” Tas ir siltums, mīlestība, glāsti, atsaucība, stimuls, drošums, pastāvība. Bērns, kuram bērnībā tas netiek dots, izaug skumjš un satraukts vai nespējīgs pieķerties. Tas ir tāds, kurš vienlīdzīgi nevar izveidot normālas, uzticības vai mīlestības pilnas attiecības.

Vēl vienu eksperimentu, kas pierāda, cik liela nozīme pareizai bērnībai cilvēka personīgo īpašību attīstībā, veica Harijs Harlovs no Viskonsīnas universitātes. Viņš izaudzēja pērtiķa bērniņus izolatorā. Zinātnieks iztaisīja viņiem divas surogātmātes no drāšu karkasa pērtiķa ķermeņa formā ar plastikāta galvu. Vienai tika piesieta pudele ar pienu, bet otra – apklāta ar plīša audumu, kurš sildīja.

Viena surogātmāte deva ēdienu, kalorijas, bet otra kaut ko līdzīgu vecāku siltumam. Mazie pērtiķīši vairāk laika pavadīja ar otro. “Tikai ar pienu neizdzīvosi. Mīlestība – tās ir jūtas un ar karoti to neiebarosi,” – Harlovs izdarīja secinājumu.

Vēl viens fakts. 1990 – ajos gados Amerikā strauji pazeminājās noziedzības līmenis. Zinātnieks un jurists Stīvens Levits no Čikāgas universitātes pieļāva, ka tam par iemeslu varēja būt abortu legalizācija. Viņi apsekoja štatu pēc štata, abortu atļaujas gadu tajā un noziedzības samazināšanās demogrāfiju.

Viņu izveidotie statistikas dati parādīja, ka 20 gadus pēc tam, kad tajā vai citā štatā tika atļauti aborti, tajā pazeminājās noziedzība. Tikai padomā, ja grūtnieces būtu dzemdējušas, tad viņām ar nevēlamo bērnu būtu visas ļaunprātīgo attiecību pazīmes.

Vienā brīdī Harlovs pilnveidoja savu eksperimentu. Pie drāšu surogātmātes viņš piestiprināja gaisa pulverizatoru. Piekļaujoties pie tā, pērtiķis saņēma gaisa strūklu krūtīs, bet projām nebēga. Tas pacieta un turpināja atrasties blakus vecāku aizstājējam.

Тieši tāpat arī mazi bērni, kuri cieš no iebiedēšanas vai sitieniem ģimenē, kādu laiku paliek pieķērušies saviem vecākiem.

Bet, pēc tam nokļūstot sabiedrībā, viņi izrādās nespējīgi veidot normālas attiecības ar vienaudžiem. Tam par iemeslu ir pārdzīvotās ļaunprātīgās attiecības ar vecākiem.

Lūk, un atrasta atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs pieķeramies negatīvā pastiprināšanas avotam, mīlam tos, kuriem atļaujam sevi mocīt, meklējam mierinājumu pie tā, kurš nes ciešanas. Mēs neapzināti atgriežamies pēc moku porcijas atkal un atkal, pēc paraduma, kurš izstrādājies bērnībā.

Lai kas tāds nenotiktu, var vecākiem ieteikt audzināt bērnus ar mīlestību un laist viņus pasaulē tikai tad, kad esi gatavs savā dzīvē ielaist jauno, mazo cilvēciņu.