Cilvēks pēc būtības nav nekas vairāk kā dzīvnieks. Evolūcijas laikā mēs izvirzījāmies priekšgalā un apkārtējai videi spējām pielāgoties labāk kā to izdarījuši pārējie dzīvnieki. Cilvēks lietderīgāk izmanto savas ekstremitātes, kas laika gaitā pārveidojušās par ērtiem instrumentiem dzīves vajadzību piepildīšanai. Lāčiem vēl garš ceļš ejams līdz cilvēka līmenim, bet viņi mēģina. Šis lācis sāk trenēties staigāt uz divām kājām un viņam tas sanāk lieliski.