Jocīgas tavas veltes, ak vecum!

Te jauna simpātiska meitene piekrāso uzacis, te nikna sieviete pielabo steigā uzvilktu kleitu, te meitene tīra savus smieklīgos zobus. Cik gan man daudz seju. Bet pats interesantākais, ko es līdz pat šodienai nespēju saprast, uz cik gadiem es izskatos, un kas man ir atļauts ar manu jauno 40-gadīgās izskatu.

Atļauts, tas viens, bet gribas gan dīvainas lietas. Pamest visus darbus, un nodarboties ar to, ko gribas. Un, lai arī tik dažreiz gribas, bet tik ļoti stipri... ka pat bail paliek.

Un gribas redz ko: aiziet uz fitnesu, aiziet un kādu koncertu un izstādēm, sapucēties uz pēdējām divām manis norādītajām vietām, nesteidzīgi dzert kafiju dažādās kafejnīcās, iemācīties izbaudīt garšu, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, pirkt dažādas nevajadzīgas lietas, nedēļas nogalēs braukt uz citām pilsētām, ik pa laikam apmeklēt kosmetologu, izremontēt pilsētas dzīvokli, padzīvot tur, izbaudīt pilsētas burzmu un atkal paslēpties piepilsētā. Piektdienas vakaros gribu dzert konjaku un saprast kurš no viņiem ir labs.

To izjūt ar gadiem

Lūk, es aprakstīju to, ko gribu, bet tagad es pastāstīšu par to, kas jau par tiem 40 ir sadzīvots. Šodien es aprakstīšu tikai vienu, ko es esmu pamanījusi, un kas ir man interesanti. Un tikai man. Es saku skaidri izjust to ķīmiju, kas notiek starp mani un citu, jaunu cilvēku pirmajā tikšanās reizē.

Pirms daudz gadiem es pat nespēju iedomāties, ka es spēšu tā vienkārši nejaušās sejās saskatīt savus. Tas ir - savējos. Izskaitļot no miljoniem seju to, kurā uzreiz var saskatīt dziļu dvēseli. Pat domas. Jo ar gadiem cilvēkam viss kļūst skaidri redzams uz sejas. Un kā lai viņš neslēptu, ko jūt, ar ko dzīvo, to var izlasīt sejā.

Un vēl - ar gadiem līdzīgs pievelk līdzīgu. Cilvēki satiekas un saiet kopā, jo ir kopējas īpašības, līdzīgi kā priekšmetiem, tikai cilvēkiem to ir vairāk. Ja agrāk bija vairāk prasību pret vīriešiem un sievietēm, tagad prasību nav, ir intuīcija. Attīstīta intuīcija.

Tikai tad, kad jūs neesat pievienoti enerģijas avotam, jūsu intuīcija var jūs pievilt. Tad tavā dzīvē ienāk atkritumi. Konkrētāk, tas, kuram nevajadzēja atnākt, kurš atnāca netīšām, un visticamāk tikai, lai izmantotu tevi. Tādiem cilvēkiem ir zema enerģētika, un kad tu pats paliec vājāks, viņi pievelkas, jo tā uzlādējas, tikai tev ir īslaicīgs enerģijas un laimes trūkums, bet viņiem pastāvīgs. Bet īsā laika periodā tie pazūd tāpat, kā atnākuši. Nejauši.

Ar gadiem cilvēki jūt citus cilvēkus ”pēc smaržas”. Kādas viņi nevar paciest, bet citas pielaiž tuvāk. Jā, 40 gados nav tik vienkārši pietuvināt, paliec daudz aizdomīgāks, vairāk aizspriedumu, bet ja parādās jaunais un tas tev patīk - tu ļoti novērtē dāvanu no augšas.

Ķīmija - tas ir tas, ko īpaši asi jūti gadiem ejot. Tas ir tas, kas dzimst no tavām sakrātām zināšanām un tiek izmantots un pielietots nejauši, vienkārši tādēļ, ka tu jau proti rīkoties ar saviem instrumentiem.

Ķīmija - zibenīga sajūta.

Sākumā jaunais, tavs cilvēks - tu uztver skatienu, pēc tam prātu un pēc tam dvēseli. Kopā tam visam ir vajadzīgas tikai pāris minūtes.

Cik agrāk pievilkās nevajadzīgā. Vienkārši atbilstoša noteiktām prasībām: augstākā izglītība, glīts, veiksmīgs..., un vēl daudz kā. Iespējams tagad, kad tu jau pati esi kaut ko sasniegusi, tas, ka citiem daudzas īpašības nepiemīt, tevi tā nemulsina.

Un vairāk pievelk nevis īpašības, bet pats cilvēks. Labs cilvēks. Lūk, kā negaidīti pateicu. Vienkārši labs cilvēks. Tev labs. Ne visiem, ne kopējai bildei.

Kaut arī šāda, ar gadiem pārbaudīta, taktika var būt kļūdaina. Kā pirms pāris dienām, kad kāda nejauša sieviete, ar kuru uzsāku dialogu, un kurai nejauši pateicu savu vārdu, negaidīti mani nosauca par Kaķušku, nu tieši tā, kā mani sauca vectēvs.

Un tajā momentā kaut kas atbildēja. Kaut kāds siltums izplatījās iekšā, tā, ka palika patīkami. Ne no viņas vārdiem, bet atmiņām. Un tik ļoti sagribējās to tantuku paņemt līdzi uz mājām. Un tikai tad, kad izšķīrāmies, es sapratu, ka tante ir vienkārša tante, vienkārši viens tuvs vārds - un es jau pilnībā biju viņas.

Tā lūk - šī ķīmija ar gadiem tikai paliek spēcīgāka, bet pie noteikuma, ka Jūs nemitīgi attīstāties, nestāviet uz vietas, meklējat sevi, centieties saprast, rociet, meklējiet un tad Jums atvērsies šī velte - saņemt un just šo ķīmiju.

Tā ir laime. Tas ir sapratnes prieks, sevis un citu sajušana. Šo spēju pievilkt savu visu dzīvi!

Patika? Dalies ar draugiem!