Mūsu stāsta varonim ir 4 meitas, kuras viņš pienācīgi audzinājis, ieguldot visus savus spēkus.

Lūk, viņa stāsts no pirmavota:

‘Es nekad nestāstīju bērniem par savu darbu. Negribēju, lai viņas kaunētos no manis. Kad viņas jautāja, ar ko es nodarbojos, atbildēju, ka strādāju gadījuma darbus.

Katru dienu mazgājos sabiedriskās dušās, lai bērni neuzzinātu, ar ko nodarbojos. Visu savu dzīvi sapņoju meitām dot pieklājīgu izglītību. Gribēju, lai viņas izvēlās labas profesijas.

Es izdarīju visu, kas ir manos spēkos, lai meitenēm nekā netrūktu. Mani vienmēr pazemoja, skatījās no augšas. Man negribējās, lai pret viņām izturētos tāpat. Visu naudu es ieguldīju bērnu izglītošanā. Bet tās izmisīgi pietrūka, es nevarēju atļauties nopirkt jaunu kreklu, nācās nonēsāt vecos.

Kad vecākā meita sataisījās iestāties koledžā, diemžēl, es nespēju sakrāt pietiekoši naudas iestāšanās maksai. Man nolaidās rokas. Es vairs nespēju strādāt, vienkārši sēdēju blakus atkritumu kaudzei un klusi raudāju. Kolēģi nesāka mani aiztikt, kaut arī juta līdzi manās bēdās.

Es ļoti centos, bet cietu neveiksmi, tas mani sagrāva. Dzimis nabadzībā, es visu dzīvi sapņoju, lai manas meitas no tās izkļūtu. Bet maniem sapņiem nebija lemts piepildīties…

Pēc darba visi apkopēji pienāca pie manis un pajautāja, vai es uzskatu viņus par saviem brāļiem. Nepaspēju sakopot domas, lai atbildētu, kad viņi man iedeva savu dienas peļņu.

Es mēģināju atteikties, bet viņi pateica: ‘Ja tas ir tik nepieciešami, mēs pabadosimies vienu dienu, bet tava meita ies koledžā’. Es biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

Tajā dienā es pirmo reizi atnācu nomazgāties mājās.

Vecākā meita jau beigs universitāti. Viņa strādā uz pusslodzi un jau var apmaksāt jaunāko māsu mācības. Ģimene mani uz darbu vairs nelaiž.

Tagad mēs ar vecāko meitu vairākas reizes nedēļā aizejam uz manu veco darba vietu. Viņa ēdina manus draugus, sakot: ‘Jūs badojāties, lai es iegūtu izglītību. Tagad ir pienācis laiks jums atlīdzināt.’

Šodien es esmu pats laimīgākais cilvēks uz zemes un pats bagātākais. Ar tādām meitām nav iespējams būt nabadzīgam.’

Šis parastais cilvēks – lielisks pašatteikšanās un pašuzupurēšanās piemērs. Nevajag aizmirst, ko upurēja mūsu dēļ mūsu vecāki. Esi viņiem pateicīgs un rūpējies par viņiem tāpat, kā viņi agrāk rūpējās par tevi. Viņi taču mīl tevi.

Raksti savu komentāru un dalies ar sleju ar draugiem.