Pirmās trīs dienas

Pirmās trīs dienas mirušā cilvēka dvēsele ir absolūti brīva, tā var atrasties blakus savam ķermenim, vai arī vietās, kur cilvēks, dzīvs būdams, bijis laimīgs, ar saviem tuviniekiem un radiem.

Un tikai trešajā dienā, kurā ir pieņemts veikt apbedīšanu un pirmo pieminēšanu, dvēsele tiek saukta pie Dieva uz Taisnās tiesas spriešanu.

No trešās līdz devītajai dienai

Šajās dienās dvēsele atrodas Paradīzē, lai uzzinātu par svēto un taisnīgo dzīvi, kuri šeit nokļuvuši pēc nāves. Šeit dvēsele aizmirst par savām skumjām, par dzīvi uz zemes un saviem tuvajiem un sešu dienu laikā mīt Paradīzē. Bet devītajā dienā eņģeļi no jauna atgriež dvēseli pie Dieva uz Tiesu.

Devītajā dienā mirušā tuvie un radi piemin viņu un aizlūdz par viņa dvēseles glābšanu un par to, lai tā tiktu Paradīzē. Viņi organizē piemiņas brīžus, uz kuriem atnāk visi, kuri vēlas palīdzēt aizgājēja dvēselei ar lūgsnu un gaišas piemiņas par viņu palīdzību.

Četrdesmit dienas

Pēc tam, kad devītajā dienā dvēsele otrreiz stājas Dieva tiesas priekšā, viņa ar eņģeļiem dodas uz Elli, lai skatītu grēcinieku mokas, vēlreiz apdomātu savu grēku nožēlošanu un četrdesmitajā dienā atgrieztos pie Dieva viņa lēmuma pieņemšanai par to, uz kurieni tiks sūtīta cilvēka dvēsele uzturēties līdz pat Pastardienai, kurā tiks galīgi izlemts katra kristieša liktenis.

Tieši tādēļ četrdesmitajā dienā tuvinieki atkal aizlūdz par mirušā dvēseli, lūdzot Dievam uzņemt dvēseli Paradīzē.
Tāds ir pareizticīgo aizkapa dzīves redzējums. Kristiešiem šiem datumiem ir liela vēsturiska un reliģioza nozīme un tieši tādēļ šajās trīs dienās un kopumā pirmo četrdesmit dienu laikā tuvinieki un mīloši cilvēki ar savām lūgsnām un gaišu piemiņu palīdz dvēselei nokļūt Paradīzē.