Tēva ietekme

Pārsteidzoši, bet tēva loma ģimenē ir neatklāta tēma daudzos pētījumos.Un, ja vieni rezultāti ir pilnīgi loģiski un prognozējami, tad citi var izbrīnī.

Pierādīts, ka pilnās ģimenēs bērni ir labāk pielāgoti dzīvei, vieglāk iepazīstas un pielāgojas sabiedrībā. Tomēr, šī savstarpējā saikne darbojas tikai tajos gadījumos, kad bērnam ar tēvu ir uzticīgas attiecības un vecāki aktīvi piedalās sava mīluļa dzīvē.

Ģimenēs, kurās ir tēvs, bērni ievērojami retāk pamet mācības, pārkāpj likumus, cieš no psiholoģiskām problēmām, nonāk sliktajās kompānijās un neveido neveselīgas attiecības. Bet, biežāk saņem labu darbu.

Jāatzīmē, ka iepriekšminētās priekšrocības ir iespējamas tikai aktīvās tēva klātbūtnes gadījumā, kad vecāks tērē noteiktu laiku bērnam. Turklāt, šai laika pavadīšanai jābūt kvalitatīvai. Kopā sēdēšana pie televizora neskaitās.

Arī pirmo attiecību pieredzi bērns saņem ģimenē. Ja runa ir par meiteni, tad tieši pateicoties tēvam topošajai sievietei rodas sajūta, ka viņa ir gudra, talantīga, skaista, mīļa, apbrīnojama. Tas ir iespējams, ja tēvs lepojas, ka viņam ir meita.

Ja tēvs nav gatavs uztvert šo “citu” sieviešu būtību, ja vairāk vēlas zēnu, ja bijis vīlies un izrādījis to, ja ir nenovērtējis vai padarījis savu meitu par agresijas upuri, tad šādu plaisu nekādi nevar aizpildīt. Un jau pieaugušo dzīvē šīs problēmas dos par sevi zināt.

Ja runājam par zēnu, tad svarīga ir vīrieša identitāte. Dēls grib būt tāds kā tētis vai negrib neko, kas var būt kopīgs ar tēvu. Vai nu viņš lepojas ar tēti tātad, arī ar sevi), vai kaunas, ka neattaisno tēva cerības. Zēnam ir svarīgi, lai vecāks neslavētu viņu pašu, bet gan atbalstītu viņa sasniegumus.

Normālos apstākļos dēls grib būt līdzīgs tēvam. Tad bērns ievēro, ka viņš ar kaut ko pat pārspēj tēvu. Un beidzot nonāk pie apziņas, ka viņš ir sava tēva cienīgs bērns.

Sekas tam, kā tēvs uzvedās ģimenē, kā viņš izturējās pret sievu un bērniem, pēc kādām vērtībām un uzskatiem vadījās, kā rīkojās kritiskās situācijās, tas viss kļūst par pamatvadību arī viņa dēliem. Vai viņš grib būt tāds pats? Vai arī vēlēsies būt pilnīgs pretstats tēvam?

No mātes bērns saņem mīlestību. Viņa rūpējas, baro, nomierina, sargā. Tēvs, savukārt, iemieso aizstāvību, bet vienlaikus mudina uz risku, prasa rezultātu, novērtē sasniegumus un neveiksmes, audzina raksturu.

Ja pastaigā mamma rūpīgi sargā mazulīti pat no sīkām peļķēm, lai nesamērcētu kājas, nenosmērē apavus un drēbes,nesaaukstētos un nenosaltu, tad ar papu var arī pa pļavām skraidīt, un baložus dzenāt, un ēst saldējumu. Protams, visās šajās nodarbībās ir risks, bet tās paplašina ierastās robežas, veicinās eksperimentus.

Tēva ietekme uz bērniem ir milzīga, turklāt jau no pirmajiem gadiem. Un, lai gan izskatās, ka mazais bērns ir vairāk pieķēries mātei, bet pēc tēva pavisam neilgojas, patiesībā tā nav. Un, kad viņš ir pieaudzis, labas attiecības ar tēti nonāk pirmajā plānā. Tāpēc nevar norobežoties no audzināšanas procesa nedrīkst.