Parasti pieaugušas sievietes uzskata, ka viņu galvenais uzdevums - saglabāt to, kas ir, un pretoties šai pieaugšanai, , uzskatot to par gaidāmo novecošanos. Var redzēt šīs ”meitenes”, četrdesmit vai piecdesmit gadu vecumā, kuras izlaidušas visbrīnišķīgāko laiku sievietes dzīvē – pieaugusi sieviete.

Neprotot būt pieaugušas sievietes, un nezinot, kas veido šo briedumu, tās paslīd garām savai pašcieņai un zināšanām par sevi un citiem, - atpakaļ uz rotaļīgumu, seksualitāti un ko viņas uzskata par ”dzīvu raksturu”, kas, četrdesmit piecu gadu vecumā bieži izskatās kā seksuāla nopūta biznesa telefona sarunu laikā un klīrīgums.

Ja mēs neļaujam sev justies kā pieaugušai sievietei, izskatīties kā pieaugušai - tad mēs sevi nolemjam zem seksualitātes saskatīt tikai jaunības spēju pavedināt. Tajā pašā laikā atsakoties no pieaugušas sievietes seksualitātes, kas ir pilna un ”izskatās” savādāk: tās ir pilnīgas zināšanas par sevi un savām vēlmēm, kā arī zināšanas par to, kā veidotas šīs vēlmes vīriešiem, un ko vērta ir katra no tām.

Sievietes, kas tieši no jaunības nonāks vecumā, noteikti izlaidīs brieduma periodu, jo viņas baidās no vecuma.
Sieviete, kas atsakās atzīt sevi kā sievieti, turpina sevi saukt par ”meiteni” , viņa dažreiz saglabā pusaudžu mīmiku, bērna balsi, vēlas kļūt par “meitiņām” saviem partneriem, draugiem un darba devējiem; tāda sieviete nav spējīga uz pilnvērtīgu pieaugušo partnerību, un pat pilnvērtīgu sieviešu draudzību, jo šo sieviešu draudzībā daudz spēka, skaidrības, atbalsta un smieklu; un ne tikai ”parunāsim par puišiem”.

Otra galējība - ir tad, kad sieviete uzreiz no meitenes pāriet mātes lomā, adoptējot visus un katru, un neredzot vīriešus, kas redz viņu kā pievilcīgu sievieti. ”Man jau ir četrdesmit, un viņam ir trīsdesmit, es drīzāk varētu būt viņa māte. - Ko tu melo! ”Nu labi, es neesmu māte, bet es jūtos šādi.”

Domājot par to, kāpēc tā noticis, es varētu īsumā minēt jaunību kā preci valstī (eidžisms), un nespēju attīstīties un ziedēt kā pieaugušai sievietei:
kara laikā jūs nezustu tikai tad, ja jūs kāds aiztstāvētu - kā meiteni;
vai arī tu varētu aizstāvēt - kā lieliska māte;
bet pieaugusi sieviete ir sarežģītāka, un viņas ziedēšanai un skaistumam dēļ ir nepieciešami noteikti apstākļi.

Slepeni dārzi, sava teritorija, pieauguši bērni un īstenoti projekti, īpašas rūpes par savu ķermeni un tā skaistumu, un galvenais - komforts, garīgais un fiziskais, personiskās attiecības kā viens no priekiem, bet ne dzīves noteicējs, pietiekami daudz naudas, varas, kad jūs pati varat pieņemt lēmumus, cieņa, kas iztaisno muguru, mentorings, ja ir audzēkņi un audzēknes, spēja savaldzināt vīrieti, kad jūs vēlaties, un spēju nedarīt to katrā gadījumā; īpaša attieksme pret jaunām skaistām meitenēm, jo svarīgi ir apbrīnot bez nožēlas; izmēģināt citas attiecības ar vīru, ar jaunākiem vīriešiem, ar vecākiem.

Pieaugusi sieviete neizliekas par meiteni, neslēpjas aiz mātes stāvokļa, viņai ir ķermenis, un viņa ar to draudzējas, lai kāds tas ir. Viņa var dot daudz un daudz arī prasīt. Viņa daudz zina par asinīm, sāpēm, skumjām, nodevību, brūcēm un asarām; tikpat daudz viņa zina par mīlestību, seksu, smiekliem, apskāvieniem, sirsnību, pateicību un prieku.

Pieaugusi sieviete ir kā auglīgs dārzs, ap to visi sanāk un virmo dzīve, pie tā ceļ māju, pie viņas kājām viļņojas jūra, viņu apskauj viņas mīļie un viņa apskauj. Viņa sevi atzīst par pieaugušu sievieti, un vairs nebaidās no vārda ”sieviete”.