Mātes pienākumi

Ir ļoti grūti, ja ir mazs bērns un zīdainis. Galu galā visiem jāpievērš uzmanība. Bet kā darīt, lai vecākajiem bērniem nebūtu aizvainojuma un greizsirdības, bet mazulim mīlestības trūkuma sajūta? Tas izsmeļ tevi morāli un fiziski. Tā notika ar Meganu, kad viņa atveda savu jaundzimušo meitu no slimnīcas uz māju, kur gaidīja viņas divi dēli.

“Kāds vienmēr grib kaut ko uzkost, kādam ir jāmaina autiņbiksītes, jāiedod citas zeķes, jāieliek ledus gabaliņus ūdenī, jānopērk drēbes, jānoslauka deguns, jāsamīļo, jāpastāsta pasaka, noskūpsta. Bija dienas, kad man šķita, ka diena nekad nebeigsies, un pastāvīgais stāvoklis, kad jūs nepārtraukti esat kādam vajadzīga, patiešām var izdarīt savu un negatīvi ietekmēt. “

“Man kādreiz bija laiks. Sev. Tagad būtu jauki nedaudz padarboties kaut ar saviem nagiem. Mans krūšturis vairs man neder. Iespējams, mans matu fēns vairs nedarbojas, pat nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez skatītājiem. Es sāku lietot acu krēmu, “atceras Megana Mortone.

Vienīgais, kas palīdzēja Meganam tikt galā ar depresijas sākumu, bija izpratne, ka maternitāte ir viņas pienākums, privilēģija un gods. “Būt mātei nozīmē, ka viss mans ķermenis sāpēs, bet mana sirds būs pilna mīlestības,” saka Megana.

Viņai bija jāpieņem fakts, ka nedēļām viņai nav laika normāli parunāt ar vīru un jādzīvo no kafijas un no tā, ko nav apēduši bērni. Bet pats galvenais - viņa saprata, ka mātes laime ir īslaicīga.

“Es esmu pārliecināta: nāks diena, kad es nevienam nebūšu vajadzīga. Mani bērni izklīdīs, kur nu kurš savās dzīvēs. Un es sēdēšu atsevišķi kādā pansionātā vai nelielā dzīvoklī un skatīšos, kā mans ķermenis novīst. Un tad es nevienam nebūšu vajadzīga. Varbūt es pat kļūšu par slogu. Protams, viņi apmeklēs mani, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Manā atmiņā paliks šie gadi, kad mani vajadzēja, bet tas bija īslaicīgi. “

“Un nebūs vairs mazo kurpīšu, no kurām jānotīra dubļi. Un nav jāpiestiprina drošības jostas automašīnā. Es pasaku naktī es lasīšu pati sev. Un es vairs necenšos pēc pārtraukumiem. Nebūs vairs mugursomas, kas ir jāiepako un jāizpako, pusdienu kastes, kas jāpiepilda. Un es esmu pārliecināta, ka mana sirds raudās, tikai izdzirdot šīs smalkās balsis, kas mani sauca. “

“Un tagad man šķiet brīnišķīga šī mierīgā barošana 4 no rīta mūsu mājīgajā bērnistabā. Kādu dienu es atdošu sevi sev. Bet šodien es dodu sevi citiem, esmu nogurusi, esmu netīra, bet esmu tik mīlēta, un tāpēc man ir jāiet atkal. Es esmu kādam vajadzīga. “

Bērni aug ļoti ātri. Daudzas mātes upurē savu skaistumu, ambīcijas un savas vajadzības, it īpaši, ja nav neviena, kas palīdzētu audzināt. Bet būt mātei tiešām ir godalga. Tev šajā pasaulē tiek cilvēki, kuriem patiešām esi nepieciešama un kas mīl tevi ar vistīrāko mīlestību.

Jāpārtrauc sapņot par to, ka drīz būs vieglāk. Jo patiesība ir šāda: jā, var kļūt vieglāk, bet tas nekad nebūs labāk nekā šodien. Bez tam maternitāte ne vienmēr ir nekopts izskats, nogurums un mājas darbi.

Pastāsti mums komentāros, vai arī tu izjuti depresija šajā laikā?