Viņi mēģina jūs saprast.

Saskaņā ar Stīvena Lindseja „Rokasgrāmatas par suņu lietišķo uzvedību un to apmācību” sniegto informāciju, kad suns ieklausās jūsu balsī, viņš mēģina apzināt līdzīgus vārdus vai toni, kas viņam asociējas ar balvu, pastaigu vai citām patīkamām lietām.
Suņa vidējās auss muskuļi regulē smadzeņu daļu, kas tāpat, atbild par mīmiku un galvas kustībām, tāpēc, tad, kad suns noliec galvu, viņš cenšas pareizi saprast to, ko jūs viņam sakāt, cenšas kontaktēties ar jums un dod jums iespēju saprast, ka sunim ir interesanti.

Viņi cenšas labāk sadzirdēt.

Suņiem ir kustīgi ausu atloki, kas ļauj tiem ātri un precīzi noteikt skaņas avotu, un viņiem, tāpat, ir smadzenes, kas atļauj aprēķināt starpību laikā ar kuru skaņas signāls nonāk līdz katrai ausij.
Neliels galvas pagrieziens dod dzīvniekam papildus informāciju par to, cik liels attālums ir līdz skaņas avotam, kā arī tā atrašanās vietu.

Suņi skaidri neredz runātāja seju.

Lai mēģinātu mūs saprast, suņi izmanto ne tikai mūsu vārdus un intonāciju, ko dzird, bet arī, sejas izteiksmi, ķermeņa valodu un acu kustības. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai suns redz ar viņu runājoša cilvēka seju.
Par to saka Stenlijs Korrens (Stanley Corren) autots daudzveidīgajai literatūrai par suņiem. Viņš atzīmē, ka suņi ar vairāk izstieptiem purniem bieži izjūt grūtības, lai saskatītu cilvēka seju no jebkura skatu punta.

Viņš salīdzina tādu suņu redzi ar cilvēku, kuram pie sejas pietuvināta dūre.

Korrens uzskata, ka suņi noliec galvu, lai redzētu runājošā muti un censtos saprast, ko tieši viņš runā. Viņš piebilst, ka suņi ar plakaniem purniem, kā piemērs, mopši, terjeri un pekīnieši, noliec galvu mazāk un retāk, tāpēc ka viņiem nevajag kompensēt savas „sejas” izmēru.
Lai pārbaudītu savus datus, Korrens veica interneta aptauju starp suņu īpašniekiem. No 582 dalībniekiem,186 bija suņi ar plakaniem purniem. Kā rezultātā 71 procents cilvēku- suņu ar lieliem purniem īpašnieki, pastāstīja, ka viņu mīlulis vienmēr noliec galvu, kad ar to runā. Tikai 52 procenti suņu ar plakaniem īpašnieku purniem atbildēja tāpat.

To darīt iemācījām mēs.

Kad suns noliec galvu, bez šaubām, tas izskatās ļoti piemīlīgi un mums ir pieradums uz šādu uzvedību reaģēt pozitīvi. Iespējams, mēs sākam sajūsmināties vai piedāvājam sunim kārumu.
Reaģējot uz to, mēs veicinām šādas darbības, tāpēc, jo vairāk suni liela par šādu uzvedību, jo lielāka ir iespēja, ka tas minēto žestu atkārtos arī nākotnē.