-
- 3960 x
-
https://torno.lv/x4Nqwoj
Mūsdienu pasaulē meitenes izvēlas vispirms iegūt izglītību, aktīvi strādāt, nostiprināt savu materiālo stāvokli un finansiālo neatkarību, pirms veltīt bērniem pusi dzīves.
Turklāt, sieviete visbiežāk nav pārliecināta par sava vīrieša uzticamību un nevar uz viņu paļauties, tādēļ arī nesteidzas dzemdēt bērnus. Atsevišķu apskatu pelna pretrunīgā situācija ar sabiedrības attieksmi pret maternitāti.
Raksta turpinājums
Laime būt par mammu
Kas gan notiek, kad sieviete beidzot kļūst grūta? Sākumā seko īss apsveikumu mirklis, bet pēc tam sabiedrība, kura aktīvi sievietei uzstāja maternitāti, liedz viņai atbalstu. Darba devējs meklē iespējas atlaist sievieti no darba, apejot likumus. Ņemot vērā to, ka nākotnē atrast jaunu darbu sievietei ar mazu bērnu būs ļoti sarežģīti.
Tas vēl nekas. Grūtas sievietes un dzemdētājas bieži kļūst par upuriem tādai parādībai kā soda ginekoloģija. Rupjība, morāls sadisms un atklāta ņirgāšanās sievieti pavada visu grūtniecības laiku. Bet tās, kurām paveicies no tā izvairīties, pēc dzemdībām pārstāj justies kā personība.
Sieviete stāvoklī – tā vairs nav Anna, Liene vai Viktorija. Viņa tagad ir “māmiņa” – tieši tā viņu tagad uzrunā mediķi. Tagad sieviete vairs nav persona, bet funkcija. Nevis subjekts, bet objekts.
Sabiedrība nonivelē mātes pūles, uzskatot, ka pret sievietēm “visiem ir pienākums”, bet viņa neko nedara un sēž mājās. Māte ar bērnu tiek pakļauta izolācijai no sabiedrības: par viņu un jaundzimušo nekur nepriecājas, zīdīšana ar krūti šokē, restorānā ar mazuli neieiesi, sabiedriskās vietās bērns visiem traucē. Šķiet, ka visi sapņo par geto mātēm ar bērniem.
Vienīgais veids, kā tikt galā ar sociālo izolāciju – tas ir Internets, kurā ir iespēja padalīties ar slēptākiem pārdzīvojumiem un atrast līdzdomātājus, atbalstu un līdzjūtību. Mēs atradām kopienu, kurā sievietes anonīmi var izteikties par sasāpējušo un saprast, ka viņas nav vienas. Publikācijas, kuras atzīmētas ar #māteslaime izkārtojumu, apstulbina ar savu izmisuma un bespēcības bezdibeni.
“Attieksme pret māti ir gandrīz tāda pati kā pret atkritumiem, - stāsta viena no kopienas dalībniecēm. – Es priecājos, kad manī un manā bērnā vismaz reizi mēnesī redz dzīvus cilvēkus nevis aurojošu “kūniņu” un it kā neadekvātu māti. Mana meita sabiedriskās vietās vienmēr ir mierīga, bet vienmēr atrodas tādi, kurus mēs tracinam. Krītam uz nerviem tiem, kuri nelabrāt dod vietu sabiedriskā transportā. Kaitinām, kad ar ratiņiem staigājam pa veikaliem.
Viens 40 – gadīgs vīrietis sašuta, sak, “nav ko ar ratiņiem vazāties pa veikaliem”. Turklāt es braucu uzmanīgi un viņu ne reizi neaizskāru. Tāda pie mums ir attieksme pret mātēm sabiedrībā…”
Cita sieviete sūdzās par izplatītu viedokli, ka dekrēts – tas ir gandrīz kā kūrorts: “Pie visa vainīga jēdzienu izpratnes izmaiņas. “Dekrēta atvaļinājums” un “bērna kopšanas atvaļinājums” – kas tas par atvaļinājumu? Tā ir piespiedu iziešana beztermiņa, visu diennakti, neapmaksātā darbā bez brīvdienām un maiņas, bez slimības lapām, ar milzīgu atbildību. Visas dekrēta šausmas nāk, visdrīzāk, nevis no bērna, bet no vīra. Man tika standarta vīrietis, kurš līdz pieciem gadiem vispār nesajēdz, kas tas ir – bērns un ko ar viņu dara.
Viņš ne reizi nepiecēlās naktī pie bērna, ne reizi nešūpoja, ne reizi nemainīja pamperu, ne reizi nepastaigājās ar mazo pats. Dzirdu vien standarta atrunas; “Es strādāju”, “Esmu noguris”, “Tev ko, dekrētu tāpat vien iedeva?”. Piedevām man ir jāuzkopj, jāpaēdina un vēl viņš jāapmierina ar entuzismu! “Nu ko tu kā baļķis?” – viņš man saka. Viņu neuztrauc, ka es esmu nogurusi, ka šuve pēc ķeizargrieziena sāp. Es taču esmu sieviete, tātad, pozitīvs noskaņojums, mājīgums , seksualitāte – tas ir manā dabā!”
Sabiedrība visu laiku no sievietēm prasa dzemdēt bērnus rūpnieciskos apmēros, bet pēc tam viņas apbalvo tikai ar nicinājumu, beztiesīgumu un naidīgumu.
Mūsdienās cilvēki ļoti nedraudzīgi noskaņoti pret bērniem un mātēm. Pēc viņu uzskatiem, sievietēm aktīvi jāvairojas, bet lai viņu “nejaukie, neaudzinātie bērni” nekliegtu, neskraidītu, neraudātu. Lai mātes “neizgāztu savus tesmeņus” sabiedriskās vietās (nevienu neuztrauc, ka bērns grib ēst tagad un tūlīt).
Pie mums pieņemts nenosodīt tēvus par izvairīšanos no bērna kopšanas un audzināšanas, uzskata, ka tā ir tikai sievietes nodarbe. Reti kad vīrietis tiek nosodīts par nepietiekošu uzmanības pievēršanu bērnam. Rezultātā maternitātes laime sievietēm kļūst par īstu elli.
“Uzreiz pēc manas izrakstīšanās no dzemdību nama vīrs paziņoja, ka mājās neko nedarīs. Dzemdēt, uzkopt dzīvokli, gatavot ēst tas ir sievietes pienākums. Turklāt viņš nenopelna pietiekoši naudas ģimenes uzturēšanai, viņam palīdz vecāki. Šim nelietim esmu atdevusi savas dzīves labākos gadus un tikpat jāatdod viņa bērnam. Gribas aizbēgt no šīs planētas…”
Ļoti sāpīgi lasīt par tādiem gadījumiem: “Mans praktiski ideālais vīrs un mūsu divu meitu tēvs sarūgtināja, – raksta viena māmiņa. – Man un vecākai meitai caureja un vemšana, jaunākai – augsta temperatūra. Man nācās gulēt uz grīdas starp viņu gultiņām. Palūdzu vīram būt modram un pieskatīt bērnus, jo pati nevarēju atiet no tualetes poda. Taču mans uzticamais aizgriezās un aizmiga. Bērni mocījās visu nakti!
Nākošā dienā palūdzu vīram atprasīties no darba un pabūt kopā ar mums, jo varbūt būs nepieciešama ātrā palīdzība. Bet viņš aizslīdēja uz darbu un vakarā pārnāca jautrā prātā ar nepatīkamu paģiru smaku. Es pat nepaspēju viņam pazvanīt un paprasīt nopirkt zāles, jo viņš pats to neiedomājās. Par atbildi manam sašutumam viņš apvainojās un aizgāja gulēt. Kā mīlošs un gādīgs vīrietis var tā rīkoties? Es jau jūtos vainīga par to, ka atļāvos saslimt.”
Vēl bēdīgāks liktenis ir sievietēm, kuras audzina bērnus bez vīra. Pret vientuļām mātēm pie mums ļoti daudzi izturās negatīvi, labākajā gadījumā ar žēlumu. Vai tad māte un bērns – tā nav ģimene? Vai sievietes, kuras pilnībā uzņēmušās visas saistības par bērna audzināšanu un uzturēšanu nav pelnījušas cieņu?
Cilvēki nevēlas dzirdēt, ka maternitāte var būt apgrūtinoša. Stereotipi par to, ka sievietei, kura kļuvusi par māti, no debesīm krīt privilēģijas, cieņa, apkārtējo labvēlība, rada izkropļotu reālās situācijas redzējumu. No tā, protams, cieš pašas sievietes, piedzīvojot izmisumu un depresiju, kas ietekmē arī mazuļus..
It kā visi ir pieauguši cilvēki un jau sen ir laiks pārstāt ticēt, ka bērni un maternitāte – nepārtraukti mīlīgums un rozā pēdiņas. Ir laiks pārstāt nedzemdējušās sievietes saukt par “tukšziedēm”, bet mātes par “sivēnmātēm” un “ovulācijām”.
Lūk, tāda godīga maternitāte, bez izpušķojumiem. Bet pēc tam mēs brīnamies, ka sievietes arvien mazāk vēlas dzemdēt. Kā domā, kāpēc cilvēki tik neviennozīmīgi izturās pret mātēm ar bērniem? Kādā vecumā vislabāk dzemdēt bērnus? Obligāti padalies ar savu viedokli komentāros.
Patika redzētais? Iesaki draugiem
Nākamais raksts