Tagad, redz, šī valsts kļuva pirmā, kurā sist bērnus aizliegts ar likumu. Šodien mēs pastāstīsim, kā viņi līdz tam nonāca un vai tas darbojas.

Vai var sist bērnus

70 – ajos gados miesas sodi bērniem bija norma, daļa no audzināšanas. Neviens tad neaizdomājās par to, ka tas varētu būt nepareizi. Izņemot vienu sievieti, kura kļuva par pirmo, kura sāka runāt par to, ka vardarbība attiecībā pret bērniem nedrīkst būt norma.

Šo sievieti zin katrs, jo visi atcerās un mīl viņas pasakas. Astrīda Lindgrēna – slavena un talantīga pasaku teicēja, bet vēl arī cilvēks, kurš izmainīja visu audzināšanas sistēmu un deva iespēju veselai paaudzei izaugt bez vardarbības. 1978. gadā Vācijā “Pasaules prēmijas” pasniegšanas ceremonijā viņa teica runu, kas aplidoja visu pasauli.

Viņa runāja par to, ka agresija, kuru mēs redzam apkārt, sākas mūsu bērnībā. Pirmo vardarbības stundu mēs saņemam no mūsu vecākiem, kuri bērnus soda ar pļaukām un sitieniem pa pakausi, bet bieži arī ar siksnu. Pēc tam bērns sāk ticēt, ka ar vardarbību var atrisināt visas problēmas.

Daļa no viņas runas skanēja tā: “Es tā nedomāju. Bērns piedzimst ne slikts un ne labs. Kas tomēr izlemj, vai viņš būs atklāts un labestīgs vai cietsirdīgs un nežēlīgs vientuļais vilks? Tie esam mēs, viņa vecāki – cilvēki, kuriem bērnam jāparāda, kas ir mīlestība. Vai, pašiem to nevēloties, viņam iemācīt pretējo.”

Šī runa bija tik patiesa un dziļi aizkustinoša, ka Zviedrijā un Vācijā izraisīja karstus strīdus par fiziskiem sodiem. Šo valstu pilsoņi saprata, ka tā nav izeja un kopš tā laika viņu audzināšanas sistēma pilnībā mainījās. 1979.gadā Zviedrija oficiāli, likumu līmenī aizliedz bērnu miesassodus mājās un skolā.

Pārmaiņu periods

Protams, tā nenotiek, ka uzrakstīja likumu un uzreiz visi izmainījās, attapās un pārstāja sist bērnus. Nē, viss bija daudz sarežģītāk. Joks tāds, ka šis likums nepalika uz papīra, bet sāka darboties. Lai ideja nonāktu līdz katrai ģimenei, valdība organizēja plašu informējošu kampaņu.

Tas bija kaut kas līdzīgs propagandai, jo par pārmaiņām runāja uz katra soļa. Katram pilsonim iestāstīja, ka bērnus sist nedrīkst, ka jaunai paaudzei jābūt citādai, šiem bērniem jātic sev, savām tiesībām un savai valstij. Līdzīgi lozungi skanēja no televizoru ekrāniem, skandēja pa radio, ko tur runāt, tos varēja redzēt pat uz piena pakām.

Valsts parūpējās arī par vecākiem. Tika izdots daudz literatūras, brošūras un lapas, kuras mācīja vecākus bērnu audzināt bez vardarbības un pazemošanas. Tika izveidota arī palīdzības līnija, kur varēja piezvanīt un lūgt padomu.

Tā, starp citu, pastāv arī šodien. Ir palīdzības līnijas arī bērniem, viņi jebkurā brīdī var pazvanīt un palūgt palīdzību, ja mājās viņiem dara pāri. Zviedrijā uz to reaģē momentāli.

Bērnu mūsdienu audzināšanas sistēma Zviedrijā

Pie tādas lietu kārtības tagad pieraduši visi. Ar šo likumu jau izaugusi vesela cilvēku paaudze. Valsts arī šobrīd vecākiem sniedz visu iespējamo atbalstu, tas viss noslīpēts līdz automātiskumam.

Audzināšanas lauvas tiesu uzņemas pirmsskolas iestādes. Tur viss nostādīts pēc stingriem likumiem, kur vardarbība ir aizliegta. Pirmajā vietā ir cieņa pret bērnu, bet otrajā – bērna cieņa pret citiem. Tieši pēc tāda principa Zviedrijā audzina bērnus.

Kopš pašas bērnības zviedriem ieaudzina vienkāršus likumus: kauties nedrīkst, vajag cienīt citus, gaidīt savu rindu, atbildēt par savu izvēli. Viņiem stāsta par viņu tiesībām, jau divu gadu vecumā mazais zin par tām visu. Kā pateikt “nē”, kur vērsties, kad tev dara pāri – tās ir pirmās zināšanas, kuras bērni iegūst Zviedrijā.

Sodi par vārmācību arī ir stingri. Vienas sūdzības dēļ, kura būs arī pierādīta, bērnu var izņemt no ģimenes. Ja kāds uz ielas ieraudzīs, ka vecāks piemēroja spēku pret bērnu, tad uzreiz izsauks policiju. Gadījumos, kad miesassodi ģimenē notiek pastāvīgi, vecāki var nokļūt pat cietumā.

Bet tas nebūt nelīdzinās kaut kādai ļaunai antiutopijai. Bērni un vecāki ir ļoti laimīgi, gadījumi, kad bērnu izņem no ģimenes, drīzāk ir retums nevis masveida parādība. Lieta tāda, ka visi jau pieraduši tā dzīvot, tas ir kļuvis par normu.

Zviedrija – tā ir bērnus ļoti mīloša valsts. Tur rūpējas par bērniem, tāpat arī par vecākiem. Katrā kafejnīcā un restorānā obligāti atradīsies bērnu krēsliņš un kaut kas izklaidējošs mazulim. Visi tirdzniecības centri un lielie veikalitā aprīkoti, lai varētu bērnu paēdināt un pārģērbt.

Valstī pieņemts visur iet kopā ar bērniem, bet sabiedrībā nepastāv bērnu centrisms. Vecāku dzīve negriežās ap bērniem. Vecāki nav fanātiski, viņi necenšas no autiņiem bērnam iemācīt lasīt un runāt trijās valodās. Zviedrijā bērnus neaudzina, ar viņiem dzīvo.

Nav izpratnes par mātes parādu vai bērnu parādu vecākiem. Un maternitāte netiek uzskatīta par varoņdarbu. Tur pret visu mierīga un pilnīgi adekvāta attieksme. Par ko viņi rūpējas pirmām kārtām, tad tas ir par bērnu drošību, jo tas patiešām ir svarīgi.

Daudzi var kritizēt šo liberālo audzināšanas sistēmu, bet tā darbojas. Zviedrijā līdz ar šī likuma rašanos samazinājies noziegumu skaits. Šī ir tiešām laimīga nācija. Un, varbūt, iemesls ir tāds, ka viņi atteicās no vardarbības reiz un uz visiem laikiem!

Par tādas audzināšanas metodi var runāt ļoti daudz un viedokļi vienmēr atšķiras. Piemēram, zviedru psihiatrs un vairāku grāmatu autors Davids Eberhards uzskata, ka liberāla audzināšana kaitē kā bērniem, tā vecākiem.

Katrā valstī sava pieeja bērnu audzināšanai. Bet kā tu uzskati, vai var sist bērnus? Vai ir nepieciešami miesassodi audzināšanas procesā? Stāsti mums komentāros visu, ko domā!