Jā, mēs daudz pastaigājāmies un spēlējāmies ar vienaudžiem dzīvajā nevis tiešsaistē. Bet, kad es atceros, kā mēs “izklaidējāmies”, es priecājos, ka mans bērns lielāko daļu laika pavada mājās.

Mēs bieži pārbaudījām viens otru uz ”bet tu tā vari?”. Varējām uz derībām uzkāpt jaunbūvē un izlēkt pa 2.stāva logu uz zāģu skaidu kaudzes (bet īpaši drosmīgie - tieši uz zemes). Atsevišķa izklaide bija bēgšana no sarga, kurš ķēra nepilngadīgos ekstrēmā sporta veida cienītājus. Mēs varējām noiet pa caurulēm, kas pārmestas pāri upītei vai arī pārkāpt pāri tilta margām un nolaisties no tā lejā pa kabeli, kas aptīts ap balstu.

Manai meitai tagad ir 13 gadu. Nesen mēs staigājām netālu no šī nelāgā tilta un es nolēmu nolasīt lekciju par tēmu “Ja tu tikai pamēģināsi paieties pa to aiz margām vai nokāpt ne pa kāpnēm, tad es tev ...”. Bērna sejā parādījās patiess pārsteigums: “Mammu, vai tu nopietni? Tas ir bīstami. ”

Un jā, viņa tiešām nesaprot, kāpēc mēs spēlējāmies būvlaukumos un kāpelējām pa atkritumu poligoniem.

Daudziem tagadējiem bērniem ir iespēja ceļot. Mēs viņu vecumā galvenokārt devāmies pie vecmāmiņas uz laukiem, kur dienas laikā vajadzēja stāvēt ar dibenu gaisā dārzā, bet vakarā - slaistīties pa ielām. Nu un lauku diskotēka – tā ir atsevišķa izklaide. Ne priekš tiem, kam vāji nervi.

Atceros, ka laukos man mēģināja iemācīt jāt ar zirgu. Māsīca un viņas draugi zaga svešus zirgus no ganāmpulka un jāja ar tiem pa lauku. Dažreiz varēja uzķerties uz dusmīgā īpašnieka, kurš dzenāja mazos zirgu zagļus ar pātagu. Mani reiz arī uzsēdināja uz ķēves vārdā Maika. Bez segliem, protams. Par laimi, mana pašsaglabāšanās instinkta pietika vienam šādam braucienam.

Mana māsīca rezultātā tomēr nonāca slimnīcā ar salauztu kāju. Zirgs, uz kura viņa jāja, straujā skrējienā ar kāju iebruka kādā caurumā, bet jātniece kūleņiem novēlās tam no muguras.

Pamēģiniet mūsdienu bērnu pierunāt uz šādu piedzīvojumu. Ja viņam būs bail, viņš pat netuvosies šim zirgam. Droši vien tāpēc, ka šī paaudze vairs nav atkarīga no apkārtējo viedokļa un nepadodas izaicinājumam «bet tu tā vari? ».

Nestrīdos, mūsdienās ir izveidojies jauns un pilnīgi neiespējams mūsu bērnībā “es taču bērnu” tips, kurš mūžīgi meklē izklaidi un sevi uzskata par Visuma centru. Un atkal, šādu bērnu nav nemaz tik daudz. Vienkārši viņi ir pamanāmāki nekā saprātīgie un audzinātie gudrinieki.

Un nav jāvaino paši izlutinātie bērni, bet tomēr viņu mātes. Man šķiet, kad viņas stumj bērnu bez rindas uz kārtējo atrakciju vai aizstāv viņa tiesības trokšņot, tad vispirms atceras sevi - mazas meitenītes, kuras nostāvējušās rindās, netaisnīgi norātas un kurām netika tas, kas tagad ir gandrīz jebkuram bērnam.

Atstājiet šādu māti mierā, lai viņa paspēlējas Mēs visi esam nedaudz kontuzēti no savas bērnības.

Vai esat ievērojuši, ka mūsu dēlu un meitu redzesloks ir daudz plašāks nekā bērniem pirms 20-30 gadiem? Mēs ticējām, ka arbūza sēkla sadīgst kuņģī un, ja nejauši uzkāpjat uz drauga kājas, jūs strīdēsities. Bet viņi 10–11 gadu vecumā viegli darbojas ar datoru un viņiem ir savs viedoklis daudzos jautājumos.

Mums praktiski nebija iespējas apturēt vajāšanu no skolotāja puses, bet tagad visi draudzīgi runā par bērna tiesībām. Uzreiz pēc skolas mēs steidzāmies uz institūtu, lai “vecākiem nebūtu kauns”, bet jaunās paaudzes jaunietis mierīgi var nodarboties ar sev patīkamu lietu un gūt tajā panākumus.

Mūsdienu bērniem neatstāj iespaidu mūsu nostalģija par tiem laikiem, kad mēs stiepām ķieģeļus no būvlaukuma, kāpām kokos, veidojām konfekšu iesaiņojuma un stikla “noslēpumus”, ēdām saulespuķu sēkliņas ar visu čaumalu un bērāmm raugu skolas tualetē. Viņi jums ātri paskaidros, ka tas ir muļķīgi, neapdomīgi un kaut kas pat nelikumīgi.
Varbūt viņi ir garlaicīgi pēc mūsu saprašanas, bet viņi ir jaunā laika bērni.

Un viņi ir patiešām forši.

Vai arī jūs, mūsu lasītāji, domājat, ka jūsu bērnība bija labāka? Vai arī nedaudz apskaužat savus bērnus un sapņojat vismaz pāris dienas padzīvot viņu ērtajā pasaulē ar daudzām spēlēm un izklaidi?