Dažās ģimenēs ko tādu grūti pat iedomāties, bet daudzās citās – tā ir absolūta realitāte. Mēs ceram, ka vecāki patiesi leposies ar mums un mūsu panākumiem. Bet ko darīt, ja pats tuvākais cilvēks, mamma, uzskata mūs tikai par konkurentu?



Ar mums par sevi padalījās Tatjana, kurai izveidojās neparastas attiecības ar mammu.

Attiecības ar meitu

“Mammai esmu agrīns bērns un man viņa likās vairāk kā vecākā draudzene vai māsa nekā māte pēc vispār pieņemtiem uzskatiem. Vēl skolā es jutu, kā viņa mani salīdzināja ar sevi: piekasās par ārieni, gaitu, svaru. Es augu pastāvīgas kritikas atmosfērā un pat pieradu pie tās.

“Vienreiz es pierakstījos uz balles dejām un nopietni ar tām aizrāvos. Uz ko mana māte pateica: “Labāk būtu darījusi ko lietderīgu.” Manas draudzenes vecāki slavēja par panākumiem, bet mana mamma ne reizi neieradās, kad uzstājos un neapsveica ar godalgotām vietām.

Kopš agras bērnības man pārmeta to, ka es traucēju mammai iziet pie vīra. Tēvs, kā tas bieži atgadās ar vīriešiem, mammu pameta uzreiz pēc manas dzimšanas un nekad vairs neizrādīja interesi. Uz maniem jautājumiem par tēti mamma atbildēja: “Priecājies, ka tev esmu es un ir kam parūpēties.”

Jau būdama studente es pirmo reizi iemīlējos. Taču manu izredzēto mamma pieņēma uz nažiem. Viņu dēvēja par lupatu bez savas gribas, par cilvēku bez nākotnes un profesijas. Viņa nekautrējās mani kritizēt viņa klātbūtnē, stāstot pazemojošus atgadījumus no manas bērnības. Pēc tam, kad es centos viņu apstādināt, viņa man pārmeta humora sajūtas trūkumu.

Es redzēju, ka māte nevar ciest manu laimi. Toties uz brīdi, kad vajadzēja pie mums ierasties ciemos manam jaunajam cilvēkam, viņa uzpucējās, ietērpās vilinošā tērpā un taisīja meikapu. Nonāca pat līdz tam, ka viņa flirtēja ar viņu manā prombūtnē. Drīzumā pēc tā mēs ar puisi apprecējāmies, noīrējām dzīvokli un es pacentos pēc iespējas retāk sazināties ar māti.

Diemžēl, pēc 7 gadiem mēs izšķīrāmies un šeit pirmo reizi dzīvē mamma kļuva par manu sabiedroto. Mierināja mani, atrunāja veidot attiecības ar vīriešiem. Kā piemēru norādīja uz manu tēvu un apvainoja visus vīriešus sieviešu likteņu sagraušanā. Tomēr es pārdzīvoju traumu šķiršanās dēļ ar vīru un sāku dzīvot no jauna. Mana karjera sāka iet augšup, kļuva iespējami daudzi ceļojumi, kuros dažreiz mani pavadīja mamma. Taču mani panākumi viņai izraisīja tikai nepatiku.

Ceļojumos viņa bija ar visu neapmierināta, neskatoties uz to, ka viss bija uz mana rēķina. Manas karjeras panākumus viņa uzskatīja par laimīgu sakritību. Kad es atkal satiku vīrieti, māte vispār atsala. Šķita, nav iespējams panākt mātes prieku un lepnumu, lai kā es censtos.

Eksperta viedoklis

Psihoterapeite Veronika Stepanova apgalvo, ka ļoti bieži uz savu veiksmīgo meitu fona mātes jūtās kā neveiksminieces. “Reizēm tas ir agrīnu dzemdību sekas kā gadījumā ar mūsu varoni. Jo vēlāk rodas bērns, jo vairāk māte tiecas sargāt un rūpēties par viņu.

Sieviete, kas agri kļuvusi par māti, jau pēc 15 gadiem sev blakus redz nevis savu bērnu, bet jaunieti. Ar prātu viņa saprot, ka tā ir viņas asinis un miesa, bet jūt konkurenci, kas var ilgt visu mūžu. Ko māte apskauž? Acīmredzot, jaunību, interesantāku un spilgtāku dzīvi, laimīgas attiecības. Māti piepilda slēpts naids un greizsirdība, kas rada pārmetumus un strīdus par katru sīkumu,” - paskaidro Veronika.

“Es negribu, lai tava dzīve būtu labāka par manējo,” – lūk, mātes konkurentes neizteiktā vēlēšanās. Meita tiek vainota par to, ka viņas dēļ nav nokārtojusies mātes personīgā dzīve: neizdevās noturēt vīru ar bērna palīdzību vai vīrietis pats aizgājis pēc bērna dzimšanas.

Nav pārsteidzoši, ka šī stāsta autore Tatjana saņēma atbalstu un līdzjūtību no mātes, kad izjuka viņas laulība. Uz meitas neveiksmju fona māte sajutās realizējusies. Māte nevar pārdzīvot to, ka viņas meita – sieviete, kura ir jaunāka, skaistāka, veiksmīgāka.

Meitai ir jāapzinās, lai cik tas nebūtu sāpīgi, ka no tādas mātes sagaidīt labvēlību un uzslavu nesanāks. Pret viņu jāizturās kā pret skaudīgu draudzeni un ieturēt atbilstošu saziņas formātu. Var apspriest draugus, radiniekus, darbu, bet tikai ne personīgās lietas.

Jāiemācās pašai slavēt mazo meitenīti sevī: ievērot savus pat mazākos sasniegumus un par to sevi apbalvot. Tādā veidā izdosies uzmundrināt iekšējo bērnu, aizsargāt jūtas un palīdzēt sev virzīties uz priekšu.

Mātei nepieciešams izanalizēt savas jūtas pret bērnu. Un, ja to starpā atrodas skaudība, tad jāpadomā kā izveidot attiecības ar meitu, kamēr tas nav sagrāvis dzīvi abām.

Atgādināsim, ka būt par mātēm mūs neviens nemāca, tāpēc no kļūdām nav pasargāta neviena. Būtu jāpieņem sava nepilnība, atlaist visus aizvainojumus un dzīvot savu dzīvi ar prieku.

Katra sieviete ir pelnījusi dzīvē laimi. Nevar vainot savu bērnu un viņu uzskatīt par iemeslu savai neizdevusies dzīvei. Radīšanā piedalījās divi, bet pēc statistikas visbiežāk vīrieši atsakās no bērniem.

Kādu padomu var dot mūsu varonei, lai uzlabotu attiecības ar māti? Obligāti uzraksti mums par to komentāros.