Gudrais uzmanīgi noklausījās, un tad meitenei atbildēja:

- Izģērbies dārgā, un pilnīgi kaila izej cauri pilsētas ielām, - vecais vīrs klusi teica.

- Piedodiet, bet es vēl līdz kam tādam nēesmu nonākusi... Jūs noteikti esat traks, vai jokojat! Izdarot ko tādu, es nezinu ko sagaidīt no garāmgājējiem... Vēl kāds mani nosodīs par to...

Gudrais pēkšņi piecēlās, atvēra durvis un nolika uz galda spoguli.

-Tu kaunies iziet uz ielas kaila, bet kaut kādu iemeslu dēļ nekaunies staigāt apkārt pa pasauli ar neapbruņotu dvēseli, atvērtu kā šīs durvis. Tu ielaid visus, kuriem nav slinkums. Tava dvēsele - tas ir spogulis, tāpēc mēs redzam sevi citos cilvēkos. Viņu dvēsele ir pilna ar ļaunumu un netikumu - tieši šādu neglītu attēlu viņi redz, kad ielūkojas tavā tīrajā dvēselē. Viņiem trūkst spēka un drosmes atzīt, ka tu esi labāka par viņiem, un mainīties. Diemžēl, to var vienīgi patiesi drosmīgie....

- Ko man darīt? Kā es varu mainīt situāciju, ja no manis nekas nav atkarīgs? - jautāja skaistule.

- Nāc ar mani, es tev kaut ko parādīšu... Paskaties, tas ir mans dārzs. Lūk jau daudzus gadus es rūpējos par šiem skaistajiem ziediem. Atklāti sakot, es ne reizi neesmu redzējis kā atveras šo ziedu pumpuri. Viss ko man nācās pārdomāt - tās ir šīs skaisti ziedošās puķes, kuras piesaista ar savu skaistumu un aromātu.

Bērns, mācies no dabas. Paskaties uz šiem brīnišķīgajiem ziediem un dari kā viņi - atklāj savu sirdi cilvēkiem uzmanīgi, lai to neviens nepamanītu. Atver dvēseli labiem cilvēkiem.

Ej prom no tiem, kuri rauj nost tavs ziedlapiņas, mīca ar kājām. Šīs nezāles vēl nav izaugušas līdz tevīm, tāpēc tu viņiem nekā nevari palīdzēt. Jo tevī viņi redzēs tikai savu neglīto atspulgu.