Vladimirs Jakovļevs paskaidroja, kāpēc rodas slikts garastāvoklis un kāpēc mums tas vajadzīgs. Mēs pastāstīsim, kas un kā.

Par sliktu garastāvokli

Jakovļevs saka: “Nesen es uzzināju, ka man ir speciāls orgāns, kura galvenais uzdevums ir - bojāt man garastāvokli. Es to nopietni, bez jokiem. Jums arī ir tāds orgāns.” Un viņam tiešām ir taisnība.

Аmigdala jeb mandeļveidīgais ķermenis – apvidus cilvēka smadzenēs, kas atbild par mūsu emocionālo reakciju. Kā par slikto, tā par labo. Viena no mandelēm atbild par prieku, cita par skumjām, bailēm, uztraukumu un citām sliktām emocijām.

Mandeļveidīgais ķermenis – tas ir kā trauksmes poga mūsu ķermenī. Tā reaģē uz ārējiem kairinātājiem un aktivizē vajadzīgās emocijas. Tajā skaitā arī sliktu garastāvokli.

Rupji sakot, mūsu ķermenī ir orgāns, kurš mums liek skumt. Reālas iespējas to atslēgt, padarīt par nespējīgu nav, jo tad atslēgsies arī citas svarīgas emocijas. Tas nozīmē, ka slikts garastāvoklis mums kaut kam ir vajadzīgs. Jakovļevs pacentās izskaidrot.

Vladimirs stāsta: “Es, piemēram, ļoti bieži pamostos ar riebīgu garastāvokli. Es guļu zem segas un domāju par kļūdām, kuras esmu pieļāvis, par nepareiziem lēmumiem, kurus esmu pieņēmis un par sekām. Agrāk es sevi vienmēr par to lamāju tāpēc, ka uzskatīju, ka pret dzīvi jāizturās pozitīvi.

Taču sanāk, ka esmu sevi lamājis velti. Ja man ir speciāls slikta garastāvokļa orgāns, tad diezin vai var panākt to, ka tas paliktu neizmantots.”

Tieši tā! Slikts garastāvoklis – tas ir absolūti normāls un mums pat nepieciešams stāvoklis. Kad mēs esam priecīgi un optimistiski noskaņoti, mēs kaļam plānus. Bet slikta garastāvokļa gadījumā mēs šos plānus analizējam, skatāmies uz tiem racionāli un atmetam tukšas fantāzijas.

Тikai sliktā garastāvoklī mēs spējam skaidri novērtēt mūsu drosmīgos plānus, pārbaudīt to noturību un tikai tad pieņemt nosvērtu lēmumu, kas atbilst realitātei. Šis mehānisms pārbaudīts ar daudzu gadu pieredzi un praksi.

Slikts garastāvoklis vispār mums ir tuvāks nekā labs. Negatīvas emocijas katrs cilvēks spēj izjust uzreiz pēc nākšanas pasaulē, bet pozitīvas emocijas mēs apgūstam laika gaitā.

Slikti garastāvokļi ir svarīgi, jo liek mums kritiski paskatīties uz sevi un savu dzīvi. Tas atskurbina. Ja tādu stāvokļu nebūtu, mēs mūžīgi lidinātos mākoņos un skatītos uz dzīvi caur personīgo ilūziju prizmu. Slikts garastāvoklis mūs atgriež no debesīm uz zemes un ļauj saprast, kurp doties tālāk.

Tu vari apstrīdēt un teikt, ka pret dzīvi jāizturās pozitīvi, optimistiski jāskatās nākotnē un jācer uz labāko. Tomēr cilvēces vēsture daudzkārt ir pierādījusi – optimisti ilgi nedzīvo.

Vislabākā un pārbaudīta dzīves stratēģija – tā ir reālisms. Pēc būtības tā ir vienmērīga optimisma un pesimisma izpausme. Tieši ar to nodarbojas mūsu smadzenes. Tā ir pareizākā izdzīvošanas stratēģija, kuru izstrādājušas smadzenes.

Slikts garastāvoklis mums palīdz koncentrēties problēmai, to izanalizēt un atrast, kur esi kļūdījies, ko var izmainīt, aizrakties līdz iemeslam. Reizēm tas stipri atvieglo dzīvi un dod iespēju vairs nekad neatkārtot tādas kļūdas.

Tas ir varens analizēšanas instruments, kurš palīdz dzīvē. Kopumā, slikts garastāvoklis ne ar ko nav sliktāks par labu garastāvokli. Perspektīvā kaut kādā ziņā pat noderīgāks. To ir vērts atcerēties arī nākamreiz, kad sāksi skumt un nevajag sevi sodīt.

Svarīgi tikai saprast, ka it visā vajadzīgs līdzsvars. Skumjām jāmainās ar labu garastāvokli un to secinājumu ieviešanu dzīvē, pie kādiem esi nonācis. Ja iemācīsies balansēt starp šiem diviem garastāvokļiem, tu sapratīsi, cik produktīvs var būt slikts garastāvoklis!

Ilgi atrasties sliktā garastāvoklī nedrīkst. Lai uzlabotu omu, reizēm pietiek noskatīties labu filmu.

Bet kā tu domā, vai skumt ir noderīgi? Pastāsti komentāros!