”Viņš gulēja un raudāja bērnunama istabas gultiņā. Viņam, mazajam četrgadīgajam Aleksandram bija bail. Viņš nesaprata, kur palika viņa mamma ar tēti. Mazā sirsniņa sažņaudzās no sāpēm, Aleksandrs sauca: ”Mammīte, mammīte..!” Bet neviens nenāca, visi bērni gulēja, bet audzinātājām nebija laika kārtējā pamestā bērna asarām.

Sašu piedzemdēja kaut kāda narkomāne, pametot viņu dzemdību namā. Pēc pus gada viņu adoptēja labvēlīga ģimene, kurā viņš nodzīvoja trīs ar pus gadus. Viņš neko no tā nezināja, bērna prātā nesaglabājās pirmo dzīves mēnešu atmiņas.

Visi uzskatīja, ka mazulim ļoti paveicās, jo uzreiz atradās vecāki un viņš nepaspēja saprast, ka tikko piedzimstot, viņu pameta.

Trīs ar pus gadus Saša dzīvoja ģimenē, kur mamma un tētis viņus mīlēja... Pēc tam, notika negaidīta laime - mamma Svetlana pateica, ka viņam būs brālītis vai māsiņa. Saša priecājās, kaut arī nezināja par ko.

No tās dienas viss mainījās. Viņš sāka just, ka mammai viņš vairāk nav vajadzīgs, bet tēti vispār kaitināja viņa klātbūtne. Mazulis no visiem spēkiem centās izdarīt ko patīkamu mammai, apskāva viņu, līda klēpī, bet mamma sāka ”atdalīties” no viņa.

Svetlanas vīrs Sergejs, vienmēr bija pret bērna adoptāciju. Viņš nesaprata, kā var izjust mīlestību pret radījumu, kuram nav nekāda sakara gar viņu. Bet viņa sieva bija tik nelaimīga, ka nespēja piedzemdēt viņam bērnu. Beigu beigās, viņš piekrita adoptēt.”Es ceru, ka viss būs labi”, teica viņš. Ļoti briesmīgi, ka maza cilvēciņa liktenis bija atkarīgs no tā, vai tas attaisnos jauno vecāku cerības....

Viss bija ļoti labi. Saša auga kā parasts bērns, kurš radīja vecākiem prieku. Sergejs pat nepieķērās viņam, jo dziļi sirdī neatzina šo visu pasākumu. Tikai cerība - tas dažreiz ir tik daudz un tik maz, kad uz kartes ir uzlikts cilvēka liktenis...

Gāja gadi. Un te, - Svetlana palika stāvoklī! Brīnums! Viņš bija laimīgs, jo tas notika neskatoties uz visām ārstu diagnozēm un prognozēm. Neviens no viņiem tad nesaprata pašu galveno - šī iespēja viņiem tika dota Sašas dēļ.

Saša kļuva lieks, nevajadzīgs. Tētis pārstāja ar viņu spēlēties un pievērst viņam uzmanību, mamma visu laiku domāja par savām lietām. Viņu baroja, veda ārā, kā sunīti, bet mājās teica - ”Vietā!” Viņš sāka raudāt un čurāt pa naktīm, kas briesmīgi kaitināja tēti un viņš pat sadeva Sašam pa dibenu par to.

Sāpes. Pirmo reizi saskaroties ar sāpēm, mazulis nesaprata, kāpēc viss bija mainījies. Kāpēc tētis nemīl viņu, bet visu laiku bļauj virsū, mamma nepievērš viņam uzmanību. Kā šai mazajai nevainīgajai dvēselītei saprast, ka tā ir sveša un tā arī nekļuva par tuvu šiem diviem pieaugušiem cilvēkiem.

Sergejs sāka runāt par to, ka Sašu vajadzētu atgriezt bērnunamā. Viņš izteica desmitiem argumentu, bet galvenais no tiem bija tas, ka piedzims savs, vēlams bērniņš. Svetlana nestrīdējās ar vīru, mīlot bērniņu, ko viņa nesa zem sirds, viņa saprata, ka nekad neiemīlēs svešu bērnu. Diemžēl, tam vajadzēja tik ilgu laiku, lai to saprastu...

Lēmums bija pieņemts, vecāki iesniedza tiesā dokumentus par atteikšanos no Sašas. Sergeja cerības neattaisnojās.

Neko nesaprotot, mazulis sēdēja uz krēsla dīvainā mājā, kur viņu bija atveduši, aiz durvīm norisinājās tiesa. Tiesa, kurā mamma ar tēti atteicās no viņa. Viņš bija apjucis, redzēja sev virsū līdzjūtīgus skatienus un saraujoties kamoliņā, ar asarām pilnām acīm skatījās uz garāmejošiem cilvēkiem. Sašam bija briesmīgi bail, viņš trīcēja un salecās no taisošo ciet kabinetu durvīm.

Kad mamma un tētis iznāca, tad tētis pat nepaskatījās uz mazuli. Mamma pie viņa piegāja ar kādu svešu tanti un teica: ”Saša, tu brauksi ar šo tanti”.

Nepagriežoties viņa devās ar savu vīru, bet Saša saprotot, ka viņi iet prom, iebļāvās un skrēja pakaļ. Tante, saķēra viņu aiz rokas, bet saprotot, ka ir noticis, kas briesmīgs, viņš sāka viņai kost, sist un izrauties. Viņš bļāva: ”Mammīt, neej prom!” Bet Svetlana nedzirdēja viņu, kopā ar vīru iekāpa mašīnā un aizbrauca mājās.

Sašu, noraudājušos atveda uz kādu briesmīgu māju. Viņš paskatījās apkārt un viņam likās, ka pasaule ir apgriezusies kājām gaisā. Viņu aizveda uz istabu, kur bija tādi paši bērni. Viņš ātri ieskrēja stūrī, apsēdās, ar mazajām rociņām aiztaisīja seju. Viņš domāja, ka aiztaisīs actiņas, atvērs un mamma atkal būs blakus. Lasīs viņam pasakas uz nakti un dos bučas, bet tētis nēsās viņu pičpaunā.

Gāja dienas, bet mamma nenāca viņam pakaļ. Viņš raudāja, raudāja visu laiku, nespēlējās ar citiem bērniem. Nabaga mazulis nezināja, ka viņu neaizsargātu divas reizes nodeva... Tikai viena gados veca audzinātāja spēja viņu pierunāt paēst. Viņā bija tik daudz mīlestības un siltuma, ka tajās maiņās, kad viņa strādāja, Saša negāja nost no viņas.

Vaļas tante sēdināja viņu uz ceļiem un šūpināja, sakot: ”Nabadziņš tu mans, par ko gan tev tas. Vai tad Dievs neredz...” Saša nesaprata kāpēc viņa tā teica, bet viņam kļuva silti un labi un viņš aizmiga uz viņas rokām.

Velti Vaļas tante šaubījās par Dieva redzējumu. Svetlana nomira priekšlaicīgu un sarežģītu dzemdību laikā, piedzemdējot mirušu bērnu. Sergejs, cerot, ka viss būs labi, vienkārši nodzērās, zaudējot darbu, dzīvokli un savu dvēseli.

Sašu adoptēja pareizticīgās baznīcas mācītāja ģimene, kurš izlasīja šo briesmīgo atgadījumu vietējā avīzē. Māte Marija, kurai jau bija pieci savi bērni ne mirkli nešaubījās, kad vīrs iedeva izlasīt šo stāstu. Saša nekad vairāk nejutās nevajadzīgs un atstumts”.

Padalies ar šo stāstu sociālajos tīklos, lai redz visi tavu draugi!