Divi viņas mazie dēli, brīnumainā kārtā izdzīvoja autokatastrofā. Vecākam 3 gadi, mazākam tikai 6 nedēļas. Tieši par to arī bija viņas emocionālais vēstījums cilvēcei, par neiedomājamo brīnumu, kuram ir pilnīgi loģisks izskaidrojums.

”Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri bieži publicē kaut ko traģisku vai personīgu Facebook, bet draugi... Lūk, kādēļ jums vajag katru reizi pirms brauciena noņematies ar bērna sēdeklīti un tā piesprādzēšanu. Pat tad, kad bērni kliedz, jo viņiem nepatīk drošības siksnas. Pat tad, ka drošības siksna neērti spiež krūtis”.

Attēls ar diviem veseliem bērnu autokrēsliem uz pilnībā sasista transportlīdzekļa fona papildina pateikto.

”Vakar mēs apstājāmies nopirkt pienu pa ceļam no bērnudārza uz mājām. Mēs bijām pāris minūtes no mājām. Otrs auto mūsos ietriecās. Tu nekad nedomā, ka kaut kas tāds ar tevi notiks. Mani zēni tika cauri ar skrāpējumiem, bet ārsti pateica, ka viss būtu pavisam savādāk, ja es nebūtu patērējusi liekas divas minūtes, lai tos iesēdinātu auto krēslos un piesprādzētu”.

”Ar mani viss ir kārtībā, ar maniem bērniem viss ir kārtībā, bet visu pārējo var aizvietot. Mēs pateicamies Dievam par to, ka Viņš mūs pasargāja”.

Kopš 1900. gada līdz 1920. gadam ASV uz ceļiem gāja bodā vidēji pa 500 cilvēkiem gadā, ja ņem vērā vairāk nekā 100 000 000 iedzīvotāju. Ne tādēļ, ka bija maz auto. Sākot ar 1920. gadu, upuru skaits jau tiek skaitīts miljonos. Viss tādēļ, ka apdzīvotās vietās bija ātruma ierobežojums: līdz 20 jūdzēm stundā, bet uz ielām valdīja gājējs. Ja apdzīvotā vietā vadītājs uzbrauca gājējam, vainīgs bija viņš. Izņēmuma gadījums bija tikai tad, ja gājējs gribēja izdarīt pašnāvību.

Attiecīgi, ja mašīnas saskrējās, tas nebija tik traki. Tādēļ, ka saskriešanās ar ātrumu 30 km/h otrā mašīnā nenogalināja pasažierus, pat, ja tie bija bez drošības jostas. Pēc tam likumu par gājēja taisnību atcēla. Un bojā gājēju skaits auga.

Pirmās dienās pēc šī notikuma publikācijas Dženna saņēma milzums vienveidīgus komentārus, tādēļ pēc kāda laika viņa pievienoja sekojošus vārdus: ”Es negaidīju, ka šo ziņojumu ieraudzīs tik daudz cilvēku! Patiesībā sākumā es to adresēju radiem un draugiem, cerot, ka teiktais liks tiem divreiz padomāt tos, kuriem ir bērni, pirms doties ar tiem auto ceļojumā, un, iespējams, izglābs kādam dzīvību.

”Kopā ar to, jāpiebilst, ka ne visi no tiem, kuri atsaucās, izprot cilvēcīgu pieklājību. Nevaru teikt, ka to redzēju, vienkārši ceru, ka ja jūs kādreiz nonāksiet manā situācijā, kāds izrādīs jums līdzcietību, kuras jums tik ļoti nepietiek”.

Dalies ar šo informāciju, kas tāds var notikt ar katru.