SAZIŅAS ĪPATNĪBAS AR BĒRNIEM

Daudzi vecāki mēģina veidot attiecības ar saviem bērniem, izmantojot dāvanas vai visatļautību. Tomēr pareizu bērna ārējās pasaules uztveri veido mammas un tēta uzmanība, kā arī palīdz rast harmoniju iekšēji.

Jāņem vērā saziņas īpatnības starp bērniem un vecākiem, jo šāda veida attiecības atšķiras no tām, kuras mēs uzturam ar vienaudžiem, draugiem un kolēģiem.

Daudzi psihologi iesaka uztvert savu bērnu tā, it kā viņš jau būtu pieaudzis. Tajā ir zināma patiesība, jo šāda uztvere rada nopietnību. Bērnam ir ļoti svarīgi, lai viņu pieņemtu kā pilntiesīgu cilvēku, viņam ir svarīgi, lai viņa sapņi, vēlmes un domas netiktu uztvertas kā joks, bet gan kā nozīmīga un svarīga lieta.

Nav svarīgi, ka visi šie jēdzieni var būt mainīgi. Protams, jūsu dēla pasaules uzskats mainīsies ar vecumu. Visticamāk, sapņus par nākotni kosmosa industrijā nomainīs reālāki mērķi.

Kāpēc tomēr ir tik svarīgi novērtēt un atbalstīt pat pašus pirmos, vēl tik nestabilos pasaules uzskatus? Lieta ir tāda, ka bērnam vecāki ir sava veida mēraukla visai pasaulei. Sākumā viņi paši ir visa pasaule.

Pat ja vecāki nicinoši un vieglprātīgi uztvers savu bērnu, ko varam teikt par visiem pārējiem? Tāpēc saziņas īpatnības ar bērnu ģimenē ir tik svarīgas. Pāris neuzmanīgu frāžu var viegli sabojāt pozitīvo pasaules uztveri un tas, savukārt, var negatīvi ietekmēt bērna turpmākos panākumus, viņa produktivitāti un optimismu.

Ir viena frāze, no kuras jebkurā gadījumā vajadzētu izvairīties. ”Bet es tavā vecumā.” Esmu pārliecināts, ka jūs pats esat to dzirdējis daudzreiz bērnībā vai pat kā pieaugušais.

KĀPĒC FRĀZEI ”BET ES TAVĀ VECUMĀ” BŪTU JĀBŪT STINGRI AIZLIEGTAI

1. Atcerieties savas jūtas, kad to dzirdējāt. Ko tieši jūs jutāt? Visticamāk, tas bija sašutums, aizvainojums un varbūt pat dusmas. Un vissvarīgākā un nepatīkamākā lieta ir asa izpratne par briesmīgo netaisnību. Vai vēlaties, lai jūsu bērns to izjustu?

2. Kāpēc rodas visas šīs domas? Sašutumu var izraisīt tas, ka bērns saprot situācijas neviennozīmīgumu. Pasaule pastāvīgi mainās, ieskaitot tās realitāti. Kad jūs bijāt sava bērna vecumā, viss bija pavisam savādāk. Tāpēc nesalīdziniet sevi ar viņu.

3. Aizvainojums rodas tāpēc, ka jūs arī pieļāvāt kļūdas. Varbūt tajā vecumā. Tas ir, jums bija tiesības kļūdīties. Kāpēc jūsu bērnam nav šādu tiesību? Protams, jūs vēlaties aizsargāt savu bērnu no visām nepatikšanām, bet cilvēki mācās no kļūdām. Pati neveiksmju esamība norāda uz attīstības un progresa klātbūtni.

4. Dusmas rada tas, ka vecāks, kuram ir jāatbalsta un jāpalīdz, tikai vaino un aizver acis uz patiešām svarīgām lietām. Vēloties pierādīt savu taisnību, mēs aizmirstamies un varam ievērojami aizskart tuvo cilvēku.

Atcerieties, ka jūsu bērns un viņa labklājība ir svarīgāki par jūsu lepnumu. Jūs dzemdējāt cilvēku, lai dotu viņam visu, ko varat un ielaistu šajā pasaulē sagatavotu. Jums nevajadzētu dzīvot viņa vietā, pat nedodot iespēju kļūdīties.

Centieties atbalstīt un dot labus padomus, bet esiet gatavi ļaut viņam iet, kad pienāks laiks. Ticiet man, jūsu dēls vai meita jums par to būs ārkārtīgi pateicīgi.