Beta Tomasa no ASV ir spilgts piemērs tam: viņai bija tikai gadiņš, kad viņas māte nomira. Viņa nokļuva slazdā, jo tēvs izrādījās īsts tirāns, kurš par viņu un viņas mazāko brālīti ņirgājās. Šķita, ka šim murgam nekad nebūs gala.

Betai nebija pat divu gadu, kad viņa ar brāli nokļuva audžuģimenē. Uz to brīdi puisēnam jau bija deformēts galvaskauss no sitieniem, bet meitene katru nakti cieta no nakts murgiem. Audžu ģimene cerēja, ka nu viss nokārtosies, bet bērni nekādi neizveseļojās: Beta noslēdzās sevī.

Viņa masturbēja ģenitālijās līdz pat asinīm, spīdzināja dzīvniekus, ar saspraudi dūra brālim, bet vienu dienu paņēma viņa galvu un sita pret zemi, cenšoties viņu nogalināt. Beta kļuva bīstama ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Audžuvecāki bija spiesti vērsties pie psihiatra.

Briesmīgā pagātne iedragāja meitenes psihisku: sitieni, ļaunums, seksuāla varmācība – tas ir viss, ko viņa no tēva saņēma. Cietsirdīgās attieksmes dēļ Beta zaudēja spēju just mīlestību vai līdzjūtību. Rezultātā meiteni izolēja un ievietoja speciālā slimnīcā, kurā nodarbojas ar bērnu audzināšanu, kuri nāca no līdzīgiem apstākļiem.

Pēc intensīvas terapijas gada laikā Beta atkal sāka sajust pozitīvas emocijas un nu jau izskatījās līdzīga normālai meitenei, kādai ir jābūt viņas vecumā. Viņa sāka mācīties mūzikas skolā, dziedāt korī, diemžēl dvēseles traumas tik ātri nesadzīst. Šis notikums tika aprakstīts un nu ir visās psiholoģijas mācību grāmatās.

Galu galā, Beta pabeidza medicīnas koledžu un kļuva par medmāsu. Viņai ir pat piešķirts apbalvojums par sasniegumiem jaundzimušo nodaļā.

Iespējams, viņa nekad līdz galam netiks vaļā no pagātnes dēmoniem, bet nu viņa droši zina, kā ar tiem cīnīties. Mēs patiesi novēlam viņai veiksmi, bet visiem pārējiem – nekad nekļūt par vardarbības upuriem.