Reiz no rīta spāniete, kuru sauc Džūlija, pamanīja, ka tā gultas daļa, uz kuras guļ viņas vīrs, ir auksta un neskarta. Viņa jau ne reizi bija pamanījusi, ka viņas vīrs pēdējo mēnešu laikā uzvedas dīvaini. Bet, viņa pat nenojauta, kas par lietu.
Kādu rītu viņa ceļas no gultas un tikai tad ierauga, ka uz viņa naktsskapīša kaut kas stāv. Tā ir vēstule no viņas vīra. Kad Džūlija to izlasa, viņa vairs nespēj noturēt savas emocijas. Šajā rakstā jūs ieraudzīsiet šīs vēstules oriģinālu.
Praktiski nav iespējams izlasīt vēstuli bez raudāšanas. To ir uzrakstījis Alcheimera slimnieks. Šīs lieliskās mīlas rindas piepilda mūsu sirdis ar skumjām, bet acis – asarām, gan prieka, gan sāpju. Viennozīmīgi, mēs nekad nespēsim aizmirst šo vēstuli.
„Dārgā Džūlija!
Es tev rakstu tagad, kad tu vēl guli, jo no rīta manis jau vairs nebūs blakus.
Es centos izdomāt kādu citu risinājumu, kā tev pateikt visu to, kas ir sakrājies manā sirdī, bet baidos, ka citas iespējas nav.
Es zinu, ka ļoti drīz es pārstāšu saprast visu to, ko jūs man sakāt. Tādēļ, kamēr es atrodos vairāk vai mazāk normālā stāvoklī, gribu tev pateikties par tavu stingro un nesalaužamo raksturu, par visu to, ko tu manis labā esi darījusi.
Iespējams rīt es pārstāšu saprast, kas notiek ap mani. Jūs visu laiku rūpējāties par mani, nekliedzat, kad es jaucu virtuvi un labierīcības telpas, kad vilku apavus bez zeķēm, kad noriju vārdus, cenšoties jums ko pateikt. Paldies par to, ka vienmēr mierīgi reaģējāt uz manām histērijas lēkmēm un visiem spēkiem centāties mani nomierināt. Es esmu jums par to visu ļoti pateicīgs.
Man ir ļoti skumji apzināties, ka iespējams rīt es pat nespēšu atcerēties tavu vārdu.
Iespējams rīt es vairs nespēšu pateikt paldies!
Iespējams, šī ir pēdējā reize, kad es varu tev pateikt, cik ļoti stipri tevi mīlu.
Vienmēr tavs.
Tamrs”
Lūk, tāda skumja atvadu vēstule. Ja arī jūs tā aizkustināja, dalieties ar to ar draugiem.