`Iepazīstieties, šis ir Lourens. Viņš dzīvo mājā, ko uzskatīju par pamestu. Mājas apkārtne bija pilnībā aizaugusi, jumts bija caurs, vecais mājas interjers burtiski bļāva, ka mājā sen neviens nav bijis. Es satiku viņu viesistabā.` - stāsta Leslija.

Viņa turpina stāstīt: `Lielāko daļu sava laika Lourens pavada četrās sienās. Viņš ir vientuļnieks... Vīrietis ar vienu aci neredz, bet otra acs ir slima ar kataraktu. Kaut arī es vīrieti nepazinu, viņš bija ļoti laipns, pieklājīgs un atļāva man uzņemt vairākus fotoattēlus. Viņam ir lieliska dvēsele. Es vēl ne reizi vien došos viņu apciemot. Publicējot viņa fotogrāfijas es ceru, ka radinieki vai tie cilvēki, kuriem bija jārūpējas par Lourensu, atcerēsies viņu. Daudzi padzīvojušie cilvēki ir dzīvespriecīgi un es biju priecīga satikt Lourensu. `

`Mēs vienkārši jauki papļāpājām un smējāmies. Man palaimējās dzirdēt daudz interesantu stāstu no viņa dzīves. par viņa veiksmēm un nelaimēm. Tikšanās ar šo cilvēku, bija mana dzīves labākā pieredze. Šim izcilajam cilvēkam, izdevās mani aizkustināt līdz sirds dziļumiem.`

`Es atnesu Lourensam nedaudz ēdamā, iznesu atkritumus un salaboju dažas sabojātās lietas. Saimnieks man pastāstīja, ka pirms pāris nedēļām pārdzīvojis insultu, pēc kā viņš nevarēja pakustināt rokas. Tikai pēc pāris dienām viņš griežas pie ārsta. Tas bija viens no tiem interesantajiem Lourensa stāstiem, ko dzirdēju no viņa tajā dienā. Viņam vienkārši vajadzīgs draugs... Cilvēks, kurš par viņu rūpētos.`

`Ik pa laikam es dodos apciemot Lourensu. Esmu priecīga, ka man ir šāds draugs.`

Varbūt arī tev kaimiņos dzīvo kāds vientuļš cilvēks padzīvojušā vecumā. Agri vai vēlu mēs visi nonāksim viņu vietā. Iegriezies veikalā, nopērc cepumus, tēju un dodies apciemot vientuļo kaimiņu. Labas lietas tālu skan.