Tu pārstāj just taureņus vēderā, kad jūs sākat dzīvot kopā. Tava sirds vairs nesitas biežāk, kad tu viņu redzi, tā vietā rodas miers. Kad tu esi viņam blakus, tu jūties mierīgi un drošībā. Kad tu viņu apskauj, tu jūti, kā tavs pulss kļūst lēnāks, bet viņa elpas skaņa tevi iemidzina. Vairs nav emociju kritumu. Tu jūties kā mājās. Jūs neguļat katru nakti apskāvušies ar savītām kājām. Jūs guļat komfortabli, blakus, reizēm aizgriezušies viens no otra. Bet katru nakti tu rāpies gultā, lai tajā viņam uzgrūstos. Tu piespiedies pie viņa rokas vai glāsti viņa matus, kamēr viņš aizmieg. Mēdz būt naktis, kad mans puisis pa miegam mani piespiež pie sevis kā bērns savu rotaļu lācīti.

Agrās rīta stundās pirms ausmas, kad pasaule ir tādā zilganā tonī un tu redzi viņu ar aizvērtām acīm, tu piekļaujies pie viņa krūtīm un ieelpo viņa smaržu, pirms iemiedz uz neilgu laiku.

Skūpsti vairs ne vienmēr ir romantiski un kaislīgi. Bet tagad to ir krietni vairāk.

Auksti skūpsti, kad jūs ēdat saldējumu vasarā. Lipīgi skūpsti, kad jūs brokastīs ēdat pankūkas. Ir skūpsti ‘Es jau aizeju’ vai ‘Vēl vienu skūpstu, pirms tu aizej’. Ir miegaini rīta skūpsti pirms darba, kad tu nedzirdi modinātāju, bet tevi pamodina viņa lūpu pieskāriens.

Ir skūpsti pirms gulētiešanas un skūpsti par visu to, ko viņš dara. Par to, ka viņš ir tik labs pret dzīvniekiem. Par to, ka es esmu viņam blakus nevis kāda cita. Ir ātri skūpsti veikalā, kad apkārt daudz cilvēku un ļoti skaļi, kad trūkst personīgās telpas un jūs vēl ciešāk piespiežaties viens pie otra.

Jūs ne vienmēr vēlaties rakstīt viens otram atzīšanos mīlestībā kā agrāk tāpēc, ka tagad tas ir pats par sevi saprotams. Tagad jūs vairāk jokojat par to, ko saprotat tikai jūs. Jūs apmaināties skatieniem, saprotot viens otru bez vārdiem, kad apkārt ir tie, kuriem nekas nav jāsaprot.

Attiecības ne vienmēr ir kā pasaka. Tas ir mierīgs mīlestības un gādības ritms. Tā ir uguns nevis dvēselē, bet sirdī, no kuras mājīgi un silti, tā kā jūs mierīgi aizmiegat blakus. Un es mīlu to.’