Pie tam, sievietes attieksme pret vīrieša dabu un tipiski vīrišķām rakstura iezīmēm ir krasi negatīva.

Vīrieši ir agresīvāki, viņiem ir nepieciešams realizēt savus pētnieciskos talantus, tieksmi uz piedzīvojumiem, bet viņu seksuālā uzvedība ir atklāta un aktīva.

No puikas mazām dienām, māti tas biedē, un audzināšana notiek, lai tā vietā, lai izaudzinātu tieši puiku ar viņa pretējo dabu, viņas audzina vienkārši ērtu bērnu, neveicinot jebkādā veidā viņa psiholoģiskā dzimuma formēšanos.

Agresivitāte un aktivitāte tiek nomākta un nosodīta. Te vajadzētu piedalīties tēvam, kurš palīdzēs un ievirzīs pareizā gultnē, kļūs par piemēru, bet tieši viņa nav. Viņš arī ir iebiedēts un nomākts. Pagaidām sanāk šāds nepatīkams noslēgtais logs.

Kas notiek tālāk? Vīrieši aizvien biežāk šaubās savā vīrietībā, bet, sievietes tajā pašā laikā vēl jo vairāk dusmojas un plosās. Un, mēs jau dzirdam, ka veči – āži un viņiem ir tikai viens vajadzīgs, ka viņi ir vārguļi un ar šķībām rokām.

Sievietes vēlas alfa - tēviņus, vīriešus - līderus, vīriešus -medniekus, bet, tajā pašā laikā, pastāvīgi kastrē viņus psiholoģiski ar saviem izteicieniem un uzvedību.

Un, ar katru reizi histērija pieaug, skandāli uzliesmo saistībā ar seksuālu uzmākšanos, feministes turpina sevi aizstāvēt...
Sarunu epicentrā -sliktie” vīrieši ”un “cietušās” ,kuras, pie tam, ir spēcīgas un neatkarīgas.

Man liekas, ka vairāk nav ar ko cīnīties. Valsts, bet pēc idejas- visa planēta, iegrima vīriešu nīšanas atmosfērā, stipro dzimumu vēlas pieklusināt, kastrēt, pakļaut. Vai mēs to nenožēlosim?

Daudzas sievietes jau nožēlo, saņemot “augļus” gultā. Jo sekss - tas ir attiecību turpinājums. Viss, kas notiek starp partneriem vārdos, turpinās bezvārdu līmenī.

Te gribas minēt piemēru, kad vīrietim četrdesmit gados liekas, ka viņa interese par pretējo dzimumu ir vispār izsīkusi un libido nav vispār. Bet, pēkšņi, viss izrādās pavisam citādi.

Viss vienkārši- libido cilvēkam neizsīkst, fizioloģiski, ja tiek ievērots veselīgs dzīves veids, vīrietis spēj apmierināt sievieti līdz sirmam vecumam. Vienīgais, kas atliek- psiholoģiskie iemesli.

Kā ierasts, vīrietis pēc strīda ar mīļoto sievieti jūtas nomākts, jo viņš pārdzīvo, sāk justies vainīgs un nepārliecināts sevī vai dusmojas uz savu sievieti mēģina šīs jūtas kaut kā apzināt. Ja konflikts atrisinās, tad pāris atkal turpina iegūt savstarpēju baudu.

Ja iedomājas vīrieti, kuram katru dienu norāda uz viņa vietu, izsaka pretenzijas, salīdzina un novērtē, tad nav sarežģīti saprast, pie kā tas noved. Beigās – bažas, nomāktība, nepilnvērtības sajūta pāraug psiholoģiskā impotencē.

Man kādreiz pastāstīja stāstu par resnu, praktiski- bezzobainu 35 gadus vecu vīrieti, kurš strādāja mazatalgotajā darbā ( lai gan, acīmredzami, viņam bija gaiša galva un viņš bija augsta līmeņa speciālists). Kādā no reizēm satiekas šī neglītā pīlēna draugi, bet viņš – skaists gulbis- slaids, zobi ir kārtība, jauns darbs, pārliecināts sevī un laimīgs. Izrādījās- iemīlējās savā kolēģē.

Līdz šim visa kompānija draudzīgi vēroja, kā viņa bijušā sieva viņu aizvainoja un “zāģēja”. Atļāvās, piemēram, viesu klātbūtnē, pamācīt, kā būt par vīrieti, ar necieņu komentēja burtiski jebkuru viņa izteicienu bērna klātbūtnē.

Brīnišķīgas pārvērtības notika gada laikā. Šis laiks bija pietiekams, lai cilvēks noticētu sev, apgrieztu savu pasauli no kājām uz galvas.

Man ir sarežģīti pateikt, kas ar viņu notiek patiesībā, bet, acīmredzami bija tas, ka jaunā sieva viņam ticēja un viņu cienīja. Starp citu, viņa arī izskatījās laimīga un pārliecināta.

Es domāju, ka ir laiks saprast vienkāršu patiesību. Sieviete nevar būt sieviete, bez vīrieša. Tikai mūsu dabas pretstats pievelk mūs vienu pie otra un palīdz attīstīties.

Bez vīrieša nevar iegūt seksuālu apmierinājumu, bet vīrieša nevar ieņemt bērnu, bez vīrieša meita nekļūs par sievieti, bet dēls neuzaugs kā vīrietis.

Tā vietā, lai vīriešiem diktētu savus ideālus un paraugus, varbūt, ir laiks dot viņiem vārdu- izdzirdēt, ko viņi saka, un paskatīties, ko izdarīs? Un, varbūt, tad viss nostāsies savās vietās un visi būs laimīgi.